«Dažkārt, kaut ko jaunu uzsākot, labāk ir nezināt, ko tu no tā sagaidīsi un ko tas no tevis prasīs. Tiešām nezinu, vai, apzinoties, kā būs īstenībā, riskētu uzņemties to, ko tagad nu jau esam paveikuši. Un, kad viena daļa padarīta, pie tā nevar apstāties, jo ēka ir ēka, tā prasa rūpes. Man pat liekas, ka tajā daļēji jau ir iemiesojusies dvēsele, un jāstrādā pie tā, lai tā tiešām būtu.
Kas šajā gadījumā ir dvēsele? Manuprāt, tā ir tā kņada, tā sajūta, ka te kaut kas notiek. Kad uz šejieni atbraucu viena, šī sajūta ir tāda vēsa, bez siltuma, bet, kad gatavojamies uzņemt cilvēkus un sākam rosīties, kad nāk pirmie pasākumu apmeklētāji, tad arī ir tā īstā sapratne, ka te vispār kas izdarīts, ka cilvēkiem ir vajadzīgs tas, ko šeit darām.
Te jau bijuši vairāki koncerti, arī viena stand up izrāde – esam uzsākuši ļoti jauku, sirsnīgu un arī veiksmīgu sadarbību ar Jauno Rīgas teātri, to ceram turpināt.
DACES KITNERES atziņa, kas atnākusi pēc diviem darbības gadiem: nevar skatīties tikai uz cipariem. Ārijas Romanovskas foto