– Deviņdesmito gadu otrajā pusē Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) kopā ar civilās aizsardzības funkcijām pārņēma arī no padomju laikiem mantotās patvertnes, kuras 2 – 3 gadus atradās VUGD pārraudzībā, ik gadu tika apsekotas, bija tabula ar atzīmēm, cik lielam cilvēku skaitam tās paredzētas, vai tajās normāli funkcionē ventilācijas filtru sistēmas, dzeramā ūdens padeve, labierīcības, vai ir atbilstoši noslēdzamas durvis u.tml. Jau tanī laikā, kad tās tika pārņemtas, lielākā daļa bija diezgan bēdīgā stāvoklī, jo pie to izbūves nav bijusi īsti pareiza pieeja, nebija ņemti vērā apstākļi, kas saistīti ar gruntsūdeņiem un noteces sistēmām, tā ka diezgan daudzās krājās gruntsūdeņi. 1998. gadā jautājums par patvertnēm tika skatīts valdībā, jo aprēķini vēstīja, ka, lai visu šo saimniecību uzturētu lietojamā kārtībā, nepieciešams ap 20 miljoniem latu gadā, līdz ar to tika pieņemts lēmums, ka valsts šīs patvertnes neuzturēs un katrs īpašnieks ar tām var darīt, ko vēlas. Šo lēmumu es saprotu, jo katrā ziņā par Valmieras rajona patvertnēm zinu ļoti labi – absolūti lielākā daļa nav būvētas iedzīvotājiem kā publiskās patvertnes, tās visas būvētas ļoti ierobežotam tolaik zināmam cilvēku kontingentam – komunistiskās partijas vadoņiem un viņu ģimeņu locekļiem.
JĀNIS SKRASTIŅŠ.