
Majestātiskā Staļina laika celtne greizsirdīgā nolūkā celta tā, lai nebūtu tik vienkārši ko līdzīgu atkārtot vai pārspēt. Varenība no tās dveš joprojām, tomēr mūsu valsts atjaunotās neatkarības 33 gados ir tik ļoti mainījusies kinoteātra sūtība un mērķis, ka tas, cik vien iespējams, atvieglojis celtnei tās laikmeta uzlikto psiholoģisko nastu, turklāt kinoteātra nosaukums beidzot ieguvis tā patieso jēgu.
Kas Parīzē, tas Rīgā un Valmierā
Pasaulē kino radīšanas pirmie iedīgļi bijuši jau 19. gadsimta sākumā, un, kā mēs zinām, cilvēka tieksmi izzināt un tehnikas progresu, ja reiz tas sācies, nekas neapturēs. Kamēr pie mums A. Pumpurs, mērcot spalvaskātu tintē, 1888. gadā rakstīja eposu «Lāčplēsis», otrā pasaules malā tikpat ģeniāls francūzis tobrīd lipināja kopā kaut ko filmiņai līdzīgu. Tas attīstījās tiktāl, ka 1895. gada nogalē Parīzē notika pirmais kino seanss – brāļu Limjēru vienu minūti gara mēmā kino komēdija.
Publicitātes foto