Mārtiņš palīdzēja bibliotekārēm Anitai Apinei, Anetei Bērziņai un Elīnai Vītolai sagatavot dāvanu apmeklētājiem — svētku eglīti ar grāmatu «zariem». Mārtiņš ir beidzis profesionālo karjeru sportā, bet atzīst, ka tas vienmēr būs viņa ikdienas svarīga daļa. «Arī tad, kad režīms bija skarbs — pamosties, paēd, ej uz treniņu, paēd, paguli, pamosties, atkal treniņš, es atradu laiku lasīšanai, tās lielākoties bija audiogrāmatas. Tagad priecājos, ka ir vairāk laika atgriezties pie lasāmajām grāmatām. Nekas nevar aizvietot īstu lappušu pāršķiršanu, grāmatu īpašo smaržu. Cilvēkam nepieciešami gan fiziskie, gan intelektuālie vingrinājumi, un grāmata ir viens no veidiem, kā pilnveidoties garīgi,» saka Mārtiņš. Tam piekrīt arī Anita, norādot, ka bibliotēkai un sportiskām aktivitātēm ir ļoti laba saderība.
«Esmu lasījis, ka, lai saglabātu spēju iemācīties ko jaunu, nepieciešami arī fiziski treniņi, kaut vai regulāras pastaigas. Veselā miesā patiešām mīt vesels gars, ir jābūt līdzsvaram. Piemēram, vienam no maniem kolēģiem ir doktora grāds ķīmijā, otrs ir pasniedzējs augstskolā, es esmu programmētājs. Tas daudziem ir pārsteigums, jo svaru stieņu cilāšanu viņi, iespējams, nesaista ar intelektuālām spējām. Patiesībā tā ir liela sevis kontrole un mērķtiecība, citādi saspringtā sporta vidē nevar,» skaidro Mārtiņš, jautādams Anitai, vai arī bibliotekārēm, līdzīgi kā sportistiem pirms starta, mēdz būt pozitīvs satraukums, saņemot jaunas grāmatas. «Jauns stāsts vienmēr ir saviļņojošs. Mani ļoti uzrunāja Alvja Hermaņa «Dienasgrāmata». Viņam ir izdevies ietvert vārdos to, ar ko esam īpaši. Grāmatām patiešām piemīt spēja rosināt domāt, tas ir nenovērtējams ieguvums.»
Jautāts par mīļākajām grāmatām bērnībā, Mārtiņš norāda «Sīpoliņa piedzīvojumus”, savukārt Anita atzīst, ka ir īsta Pepijas Garzeķes meitene.
Runājot par jauniešiem, arī šeit abu stāstu varoņi saskata līdzīgu problēmu — pārāk lielu nodošanos virtuālajai pasaulei. «Prece, par ko cīnās virtuālās pasaules uzturētāji, ir spēja likt koncentrēt uzmanību kādu noteiktu laiku. Tikai šo piedāvājumu ir tik daudz, ka šī spēja jauniešiem mazinās, viss notiek ātri un dinamiski. Šādi var eksistēt, bet ilgtermiņā rodas gan psiholoģiskas, gan fiziskas problēmas,» uzskata Mārtiņš. Tam piekrīt arī Anita, norādot, ka «atkarība vērojama arī ģimenēs, arvien mazāk sarunājamies, ieklausāmies, ko otrs saka. Mums ir dots laiks kopā, lai patiešām būtu kopā un izbaudītu to. Īsziņa pagaidīs, paliec uz brīdi mierā un aprunājies ar ģimeni, ar draugiem klātienē».
«Katram svarīgs ir līdzsvars. Treniņš garīgo veicina caur fizisko, savukārt grāmatas caur garīgo var izraisīt fizisku aktivitāti — tu tajā esi tik ļoti iedziļinājies, ka tas jau ir fizisks pārdzīvojums,» stāsta Mārtiņš.
«Interesanti, ka tā saki. Ļoti spilgti to piedzīvoju. Dena Brauna «Da Vinči kods» bija grāmata, kas mani rautin aizrāva uz Parīzi. Izlasīju grāmatu un sapratu, ka vairs nevaru gaidīt, man Parīze ir jāredz, un metos pirmajā piedāvājumā. Nenožēloju, vairākas dienas man bija sava gide, uzzināju tik daudz interesanta.»
Anita un Mārtiņš Ziemassvētkus pavadīs savu ģimeņu lokā, aicinot visiem izbaudīt kopā būšanas prieku.
Dažādu paaudžu un dažādās jomās strādājošu valmieriešu satikšanās, sagaidot Latvijas simtgadi, ir aicinājums paskatīties, cik atšķirīgi un tomēr līdzīgi esam. Stāsta varoņi akcijā iesaistās brīvprātīgi un iepazīst cita ikdienu.
BIBLIOTĒKĀ. Anita un Mārtiņš pie grāmatu eglītes.