
Vienmēr visos pilsētas svētkos īpaši tiek domāts par tiem rūjieniešiem, kuri atbrauc apciemot savu dzimto pilsētu, jo svētku noslēgums tradicionāli ir arī kapu svētki. Viņu dēļ pilsētas mundierim pogas tiek nospodrinātas īpaši spoži, marša taktī solis atsperīgs, un seno koka namu logu acis atbraucējos nolūkojas ar tādu siltumu un mīļumu, kāds piemīt tikai dzimtajai vietai. Rūjieniešiem svarīgi, lai atbraucēji justos lepni par savu pilsētu.
Apjomīgā svētku programma, kā atzīst Rūjienas kultūras nama vadītāja Ilze Leska, tapusi ar ļoti daudzu iestāžu un darbinieku līdzdalību, ieskaitot priekšzīmīgu pilsētas sakopšanu, izdaiļošanu un uzturēšanu kārtībā visu svētku laiku. «Vislabākie svētki ir tad, ja cilvēki paši ir piedalījušies to tapšanā, līdzdarbojušies un iesaistījušies svētku aktivitātēs,» atzīst Ilze Leska.
Šoreiz svētku galvenā ass bija Rūjienas vidusskolas simtgade. Skolas vadība un pašvaldība tai gatavojās jau gadu iepriekš, tāpēc galvenajā svētku dienā, 3.augustā, organizatoriski viss darbojās kā labs pulksteņa mehānisms. Pirmo reizi salidojuma dalībnieku reģistrācija notika, izmantojot modernās tehnoloģijas. Skolotājas Māras Ozolas vadībā iegūtā statistika liecina, ka salidojumam reģistrējušies 1148 absolventi. Svētku organizatori lēš, ka ne visi svētku viesi reģistrējās un ne visi, kas piedalījās svētkos, bija Rūjienas vidusskolas absolventi, un ka kopējais svētku dalībnieku skaits sasniedzis pusotru tūkstoti. Neskatoties uz to, katrs varēja justies svarīgs un gaidīts.
Līdz svinīgajam absolventu gājienam daudzskaitlīgākā klase, kas piereģistrējusies, bija 2017. gada absolventi, tomēr, dalībniekiem turpinot piereģistrēties līdz pat vēlai naktij, situācija mainījās, un ar viskuplāko dalību varēja lepoties 1973. gada izlaidums, no kura bija ieradušies 63% savu absolventu. Visvecākais dalībnieks bija no 1948. gada izlaiduma Alfrēds Katlaps un 1949. gada absolvente Vilma Zviedre. Neskaitot pašus, pašus senākos izlaidumus, katrs bija pārstāvēts vismaz ar vienu, trim vai 20 dalībniekiem, izņemot 1951. un 1953. gada izlaidumu, no kuriem nebija ieradies neviens absolvents. Vistālāk braukušais absolvents bija Aivars Mecs no ASV, un, ja vien būtu karte, kurā atzīmēt valstis, no kurām mājup braukuši rūjienieši, tā būtu visai raibi sapunktota.
Gājiens sarindojās milzīgi garā ierindā un šķietami nebeidzamā laika upē rāmi plūda uz pilsētas centru. «Tu gan nemaz neesi mainījusies,» sirmie puiši teica savām klasesbiedrenēm to, ko viņas visvairāk gribēja dzirdēt. Skanēja klusi smiekli, rokas apskāva klasesbiedru plecus, gaisā virmoja vislabāko aromātu mākoņi, sievietes ziedēja košā svētku apģērbā, viegls vasaras vējiņš šūpoja sacirtotus matus, bet acis bieži vien meklēja un meklēja kādu, kuram vēl jāierodas.
Atgriezušos skolā, dalībniekus gaidīja koncerts, ko vadīja rūjienietis Intars Rešetins, jo mums ir pašiem savi profesionāļi, ar kuriem lepojamies. Pašiem savs pūtēju orķestris – labākais no labākajiem, pašiem savi mūziķi un dziedātāji. Koncerts kā improvizētas mācību stundas izveda cauri dažādiem laikposmiem, ļaujot apjaust, ka arī pēc mums viss turpināsies. Mēs nezinām, kā, bet skaidri zinām, ka turpināsies.
LAIKA UPE. To savas skolas 100. gadskārtas svētku gājienā veidoja vairāk nekā tūkstoša skolas absolventu kuplais pulks.