Pagājušā vasarā draudzenes «Vaiņagos» sarīkoja vainagu pīšanas meistarklasi, un izrādījies, ka šo prasmi apgūt vēlas ne viens vien. To atceroties, Ineta šopavasar atklājusi Lindai savu domās izauklēto ideju — par godu Latvijas simtgadei paveikt kādu lielāku darbu — uzpīt simts vainagus.
«Uz Latviju atbraucu bieži, un ir tik jauki te satikties ar savu draudzeni Lindu, ar kuru varam īstenot vistrakākās idejas,» stāsta Ineta. «Nevarēju vien sagaidīt, kad pienāks jūlijs, mans atvaļinājuma mēnesis. Atbraucu jau jūnija beigās, un sākoties pirmajām brīvajām dienām, sākām ieceri īstenot.»
Šī vasara atnāca strauji, uz Jāņiem daudzas puķes jau bija noziedējušas. Nenobijāties?
Vienkārši ņēmām, kas nu pļavā bija palicis. Gundegu, kas iekaramajos vainagos ir visskaistākās, gan vairs diezko nebija. Nācās pieiet radoši. Braucām pēc grīšļiem, bet arī to nebija, izdomājām, ka jāņem niedres. Un sanāca ļoti skaisti. Tas varbūt pat ļoti labi, ka netiek izmantoti tikai tradicionālie materiāli, sanāk interesantāk. Madaras, raspodiņi arī ļoti skaisti vainagos izskatās. Bet citugad šis darbs labāk darāms Jāņos vai pirms Līgo svētkiem, jo no nobriedušiem pļavu augiem vainagu grūtāk nopīt — tie lūst.
Neiedomājos, ka pinat iekaramos vainagus.
Iekaramie vainagi patiesībā ir zviedru tradīcija. Mēs ar Lindu tos sākām pīt, lai ieviestu arī Latvijā. Šie gan nav galvā liekamas rotas, bet arī vainagi kā tādi piedzīvo attīstību. Apbrīnojamu izdomu ne tikai izmantoto materiālu, bet arī formas ziņā varēja vērot tikko aizvadītajos Dziesmu un deju svētkos, tostarp redzējām vainagus kā uz augšu vērstus kroņus.
Vainags vispār esot tas, kas cilvēku aizsargā, un vainaga pinējs saņem enerģiju. To arī mēs tiešām sajutām.
LINDA (no kreisās) un INETA ugunspuķēs. Foto no personiskā arhīva