Vasaras vidū viņu veģetācija beidzas. Lapas atmirst, un viņu vairs nav. Tikai zemē palikušie sīpoliņi gatavi gaidīt nākamo pavasari, lai atmodas un ziedēšanas prieks sāktos no jauna.
Ir vēl kādas agrīnas ziedētājas. Pavisam viegli tās izspraucas zemes virsū. Sak, te nu esam tai Dieva pasaulītē. Esam pirmās, kas lielo ziedēšanu katru pavasari ieskandina ar maigām zvanu skaņām. Esam Sniega Pulkstenītes. Mēs ar pulksteņa precizitāti ziedam: «Mostieties, mostieties, visi pavasara bērni! Ir laiks savus ziedus plaucēt. Klausieties, kā mūsu zvaniņi skan!»
Ne visi to dzird, un ne visiem lemts šo brīnišķo skaņu dzirdēt. Bet, kas to izjūt, tas saprot, ka kaut kas nebijis un bezgala skaists ir atkal sācies.
Tad jau visi sāk mosties. Izslauka ar miegu piebirušās ziedu acis, jautri samirkšķinās, sasveicinās savā starpā un atveras.
PAŠAS PIRMĀS. Tā uzplaukst saules krāsas erantes. Aivara Irbes foto