Mainīs ierasto kārtību
Deinstucionalizācijas (DI) pamatideja balstās ANO Bērnu tiesību konvencijā. Latvijā šis jautājums aktualizējās 2012. gadā, kad sākās aktīvs darbs pie Latvijas Nacionālā plāna 2014.–2020. gadam un darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība” izstrādes, nosakot konkrētus Latvijas attīstības mērķus tuvākajos gados. Tālāk jau Sociālo pakalpojumu attīstības pamatnostādnes detalizētāk iezīmē plānotās darbības DI jomā.
Pašlaik aktīvi tiek īstenoti DI projekti, ko līdzfinansē Eiropas Savienība – Eiropas Sociālais fonds un Eiropas Reģionālās attīstības fonds. Kopumā projektam pieejami līdzekļi 91 miljona eiro apmērā, un šis finansējums attiecas uz trim mērķa grupām – bērniem ārpusģimenes aprūpē, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, kuri dzīvo ģimenē, un pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem.
Labklājības ministrija (LM) uzrauga projekta ieviešanas gaitu, rada tam nepieciešamo normatīvo regulējumu, kā arī saskaņo projekta ieviešanu ar vispārējo valsts politiku sociālo pakalpojumu attīstības jomā. “Izpratne par to, ka bērnam nav piemērota dzīve institūcijā un ir nepieciešama ģimene vai vismaz ģimeniskai videi pietuvināta vide, Latvijā ir nostiprinājusies pēdējo 20 gadu laikā, kad arvien vairāk pašvaldību un nevalstisko organizāciju, kā arī audžuģimeņu kustība dod iespēju bērniem augt ģimenē. Ar Eiropas Savienības līdzfinansētā DI projekta atbalstu mūsdienīgu ārpusģimenes aprūpi bērniem varēs radīt arī tās pašvaldības, kurās tas līdz šim nav izdevies,” skaidro LM Eiropas Savienības struktūrfondu departamenta komunikācijas projekta vadītāja Inita Kabanova.
Vēsturiskais mantojums
To, ka deinstucionalizācijas projekts nav ierēdņu iegriba, apstiprina pētījumi, kuros noskaidrots – bērnam ir nepieciešama ģimene, jo individuāla uzmanība, mīlestība un rūpes, nemainīgas pieķeršanās un uzticības personas – cilvēki, uz kuriem vienmēr var paļauties, – palīdz izaugt par nobriedušu personību. Vecāki un radinieki rada drošības un piederības izjūtu un ar savu klātbūtni māca vajadzīgās prasmes un zināšanas, kas nepieciešamas, lai veiksmīgi dzīvotu sabiedrībā, izprastu un cienītu sevi un citus cilvēkus, organizētu savu ikdienu un veidotu attiecības.
Ja bērns, kas dažādu iemeslu dēļ palicis bez vecāku aprūpes, nonāk lielā bērnu ilgstošas aprūpes institūcijā jeb bērnunamā, viņš saņem aprūpi (pārtiku, pajumti, aprūpi un izglītību), bet zaudē tikai ģimeniskā vidē iegūstamu individuālu uzmanību un emocionālo piesaisti, kas nepieciešama pilnvērtīgai attīstībai, kā arī vairumā gadījumu – iespēju ikdienā pakāpeniski apgūt praktiskās dzīves iemaņas.
Lielās bērnu ilgstošas aprūpes institūcijas visā Eiropā tika veidotas kara laikā, kad vienlaikus daudzi bērni palika bez vecākiem. Tomēr, saprotot institucionālās aprūpes postošo ietekmi uz bērna emocionālo un fizisko attīstību, vairumā Rietumeiropas valstu jau no pagājušā gadsimta 50. gadiem tika meklēti citi, bērniem daudz piemērotāki risinājumi, priekšroku dodot adopcijai, audžuģimenēm un aizbildņiem vai mazām, ģimeniskai videi pietuvinātām aprūpes iestādēm.
Arī Latvijā audžuģimenes šobrīd ir tikai viena no ārpusģimenes aprūpes formām, un primāri bērniem tiek meklēti aizbildņi, kas 77% gadījumu ir bērnu radinieki (vecvecāki vai citi bērna radinieki), tādēļ audžuģimenēs nonāk bērni, kuriem nevar atrast piemērotus aizbildņus radinieku vai bērnam pazīstamu personu vidū.
Padomju Savienībā, tātad arī Latvijā un pārējās Austrumu bloka valstīs, valsts un kolektīva loma cilvēka privātajā dzīvē bija liela, un attiecīgi arī bez vecākiem palikušo bērnu audzināšanai prioritāri tika veidotas institucionālas aprūpes iestādes. Pasaules prakse liecina, ka institucionālā aprūpe ir raksturīga nabadzīgākām valstīm, lai arī tā ir dārgāka, nekā sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi.
Ja analizē Baltijas jūras reģiona valstis, tad Latvijā ir otrs labākais rādītājs ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu aprūpei ģimeniskā vidē (pie aizbildņa vai audžuģimenē). Tomēr Latvija diemžēl ir pirmajā vietā ar vislielāko bērnu skaitu ārpusģimenes aprūpē.
Vajadzīgi plāni no pašvaldībām
Saskaņā ar LM sniegto informāciju, no plānotajām DI projekta aktivitātēm ir noslēgusies visu bāreņu un bez vecāku gādības palikušu bērnu, kuri atrodas bērnu aprūpes iestādē, individuālo vajadzību novērtēšana.
Pašlaik norit aktīvs darbs pie bērnu aprūpes iestāžu reorganizācijas plānu un plānošanas reģionu DI plānu izstrādes, kuros jāparedz, kāda veida un apjoma sociālie pakalpojumi tiks sniegti un cik daudz to būs. Ieguldīt līdzekļus infrastruktūras izveidē varēs tikai tad, kad pašvaldības būs kopīgi izlēmušas, kur nepieciešams radīt jaunos pakalpojumus.
DI plānus ir paredzēts izstrādāt līdz 31. decembrim, un attiecīgi ne ātrāk kā nākamajā gadā pašvaldības varēs uzsākt aktīvu darbu pie esošo bērnu aprūpes iestāžu pārveides.
Jauns sociālais pakalpojums, kas DI projekta ietvaros tiks radīts bērniem, ir ģimeniskai videi pietuvinātas mājas.
Tā kā visiem bērniem uzreiz atrast jaunu ģimeni nebūs iespējams, esošo lielo bērnu aprūpes institūciju vietā pašvaldības, izmantojot ES fondu līdzekļus, varēs radīt mazākas, ģimeniskai videi pietuvinātas mājas, kurās nedzīvos vairāk par astoņiem bērniem. Savukārt jauniešiem, kuri drīz sasniegs pilngadību un kuriem varētu būt grūti iekļauties jaunā ģimenē, ar ES fondu atbalstu tiks veidotas īpašas, nelielas jauniešu mājas. Tādējādi, joprojām saņemot speciālistu atbalstu, viņi varēs apgūt visas nepieciešamās sadzīves, pašaprūpes un sociālās prasmes, kā arī jaunas darba iemaņas, lai turpmāk paši spētu veiksmīgi organizēt savu ikdienu un sadzīvi.
Papildus tam plānošanas reģioni organizēs apmācības speciālistiem, kuri strādās jaunajās ģimeniskai videi pietuvinātajās mājās bērniem un jauniešu mājās.
Visas iesaistītās puses atzīst – nekas bērnam nav labāks, kā augt ģimenē. Reālajā dzīvē tomēr ir gadījumi, kad bērni nonāk institucionāli sociālā uzraudzībā. Šo situāciju uzlabot plānots ar deinstitucionalizācijas projektiem. Foto – Agris Veckalniņš