Vēl pirms idejas par viesistabu Judīte, kā pati saka — uzprasījās, lai viņu ielaiž paspēlēties arī pašos Kocēnos, tā saņēmusi akceptu ar savas komandas idejām palīdzējusi izpušķot pērno Kokmuižas svētku programmu, pēc tam arī Leģendu nakts pasākumu Kokmuižas pilī. «Nezinu, kur man tas dullums — aizgāju un pateicu, ka gribu piedalīties,» vaļsirdīgi atklāj Judīte. «Kokmuižas svētkos teicu, ka varu tikai vienu, beigās sanāca abas dienas. Pirmās vakarā vīrs Egils ar laivu pāri dīķim līdz paša rokām taisītajai laipai vizināja viesus, kur tos cienājām ar zupu. Tā kā bija liela ābolu raža, savārīju arī marmelādi, domājot, ka varbūt kāds neēdīs to tomātu zupu, — beigās ēda gan zupu, gan marmelādi. Tā aizrāvāmies, ka pienāca melna tumsa — neredzējām vairs, kurp airēt. Otrajā dienā muižā atvērām kafejnīcu. Vieni mēs tur netiktu galā, palīdzēja gan skolas direktors, gan saimnieks, gan apkopēja. Man ļoti patika.»
Viņas un ģimenes pūliņi burtiski uz karstām pēdām tika arī novērtēti ar tradicionālo Kocēnu novada Gada balvu, ko pasniedz aktīviem novada iedzīvotājiem 18. novembra svētkos. Vēl vienu balvu Sudrabkalni saņēma šogad 8. augustā, kad grants ceļam gar mājām tika nomainīts segums — putekļu mākoņi sētā nu bija pagātne.
Idejas deguna galā
Sudrabkalnu viesistabas (meklējama facebook lapā @viesistaba) lepnums ir otro elpu ieguvusī siltumnīca. Grūti iztēloties, ka pirms gada šeit kuploja vienīgi tomātu stādi, kuriem arī šobrīd vēl rasta vieta īpašajā interjerā starp porcelāna traukiem, mēbelēm un Judītes darinātajiem kroņiem. Bet sākās tas viss kā nereti ar pēkšņu idejas uzplaiksnījumu.
«Pagājušā gada oktobrī sēdējām ar vīru uz topošās mājas balkoniņa un skatījāmies uz blakus esošo siltumnīcu, kurā auga trīs vagas ar tomātu ražu. Nodomāju: man visu laiku pietrūkst viesistabas, kurā nosvinēt ziemā dzimušo dēlu dzimšanas dienas. Tad vīrs saka: es atradu kamīnu, varu to ielikt siltumnīcā. Mēs visu laiku kopjam teritoriju, katru gadu atrokam vienu koku, tā atkopām ozolu no būvgružiem un tur atradām šo kamīnu. Nodomāju: ja ziemā šeit būs siltums… No šīs domas vairs neatkāpos, ielikām to kamīnu, ieklājām grīdu, atvedām arī mēbeles un jau novembrī Lauriņa (fotogrāfe Laura Strautiņa — aut.) brauca šeit taisīt fotosesijas,» par gadu seniem notikumiem stāsta Judīte.
VASARAS LIELĀKAIS PRIEKS. Judīte savā jaunajā laivā jau paspējusi izvizināt ne vienu vien jaunlaulāto pāri. Foto no personiskā arhīva