«Sociālais dienests visus apseko, lemjot, kam vajadzīgs un kam nav vajadzīgs atbalsts no malas, vai tie būtu seniori vai iedzīvotāji ar invaliditāti. Palīdzība notiek dažādi — šobrīd ir tā, ka es aizbraucu pie cilvēkiem, un primārais laukos jau ir ienest to malkas klēpi un ūdens spaini, kā arī notīrīt pagalmu, jo mani klienti pārsvarā ir cilvēki, kas ārpus telpas neiziet un dzīvo pa iekšu. Kad tas padarīts, seko aizvešana uz veikalu, uz bibliotēku, pie ārstiem — visur, kur uzraugāmais vēlas, nekas netiek atteikts. Tomēr galvenais un primārais ir tā komunikācija — parunāšanās, kad viņus uzklausa un neatsaka. Dažkārt apsēžamies pie galda un divas stundas sarunājamies, un cilvēks sāk smaidīt, viņš uzplaukst un, savu dienas zāļu devu uzņēmis, sāk justies ideāli un prasa — kad tiksimies atkal, un gatavs gaidīt ciemos jau rītdien.»
Patlaban Vijas uzraudzībā ir pieci novada iedzīvotāji vecumā no 79 līdz 87 gadiem, kuri mīt Piksāros, Dolēs, Ķoņos un tepat Naukšēnos — kā no rīta sākot braukt, tā līdz vēlam vakaram: pie viena, pie otra, pie trešā un tā divas reizes nedēļā pie katra. «Tā nav aprūpe, bet drīzāk palīdzība,» skaidro Vija, «speciāla transporta man nav, jo šobrīd visi ar palīdzību var mašīnā iesēsties saviem spēkiem, nav tik bezspēcīgi, ka vajadzētu kādu palīgierīci. Uz visām šīm mājām ceļi ir iztīrīti un izbraucami, jo sociālais dienests katru nedēļu apseko, lai viss būtu visaugstākajā līmenī.
Man var piezvanīt jebkurā diennakts laikā, kaut vai vakarā vienpadsmitos vai naktī divos — ja tiešām cilvēkam ir ļoti slikti, es celšos un braukšu, ja nebūs cita, kas tur aizskrien vai aizbrauc. Viņi arī man uzticas, jo vienalga, kas tajā mājā notiek, tūlīt seko zvans man: ko darīt, kā darīt, vai tu atbrauksi, un es saku — jā, tepat netālu esmu, aizbraukšu!»
VIJA BĒTAKA. Ārijas Romanovskas foto