
Agitu 13. decembra rītā satiekam uz ceļa Valmiera – Limbaži. Viņai gan esot jānogriežas uz «Dravēkām», kur gaidot Jakeļina Bogdanova. Piesakāmies līdzi. Kāda sakritība: izrādās, ka ciemos esam atbraukuši īstajā reizē. Jakeļina, saukta par Gaļinu, pastnieci Agitu un «Liesmas» darbiniekus laipni sagaidot, nosaka: «Prieks par ciemiņiem, jo man rīt būs 84!» Virtuvē ir silti, runādama kuras plīts, un ukrainiete Jakeļina skaidrā latviešu valodā stāsta, ka pusi sava mūža esot nostrādājusi par slaucēju sovhozā «Tožas». «Dravēkās» bijusi saimniecības lopkopības nodaļa. Piemiņa par smago darbu — sāpošas rokas ar krietni deformētiem pirkstu kauliņiem. Liktenis bijis skarbs. Meita Latvijā pusmūžā nomirusi no ļaunas slimības, bet dēls aizbraucis dzīvot uz Krieviju un tur nomiris. Jubilāre saka: «Nav vecumdienās viegli, bet kustu, cik varu! Joprojām pie mājas ir dārziņš, kur izaudzēju visu nepieciešamo. Citiem pensionāriem pensiju pārsūta uz banku, es labāk to sagaidu mājā ar savu pastnieci Agitu. Viņa man izraksta arī avīzi. Uzklausa. Ja vajag, arī atved šo to no pilsētas. Laba, ne velti Agitu saucu par savu draugu.»
UZ TIKŠANOS! Tā pēc kārtējā pasta pakalpojuma piegādes dzīves vietā savai pastniecei Agitai Kolomejevai (no labās) mīļi saka ukrainiete Jakeļina Bogdanova. Jāņa Līgata foto