Piektā daļa slīgst nabadzībā
“Par sociālās drošības sajūtu ir atbildīga valsts, kuras pilsoņi mēs esam. Drošumspēja ir kopēja atbildība: kā indivīda, tā valsts un pašvaldības iestāžu, kuru pienākums ir sniegt atbalstu mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām, arī ģimenēm ar bērniem,” – tā uz jautājumu, kā Latviju padarīt par valsti, kurā iedzīvotāji nebaidītos par rītdienu, proti, saslimt, zaudēt darbu, nespēt samaksāt rēķinus, kredītus, palikt bez jumta virs galvas, nebažītos par bērnu nākotni, atbild sociālie darbinieki.
2015. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 424 tūkstoši jeb 21,8% iedzīvotāju. Šo cilvēku ienākumi bija mazāki par 318 eiro mēnesī. Pētījumos redzams, ka sociālajai atstumtībai lielākoties pakļauti pensionāri, jo 70% no mūsu senioriem iztiek ar mazāk nekā 300 eiro mēnesī. Tāpat riska grupā ir invalīdi, vientuļie vecāki ar bērniem un ilgstošie bezdarbnieki.
Šo cilvēku liktenis daudzus neatstāj vienaldzīgus. “Ja padzirdu, ka gadījusies bēda, ja uzzinu, ka kādam vajadzīgs skapis, gulta vai bērniem skolas lietas, es sarosos,” saka Zinta Cimoško. Labdare dzīvo Mazsalacas novada Sēļos, bet viņas ģimenes Zviedrijā sarūpētās labdarības kravas nonāk ne tikai pie maznodrošinātajiem Latvijā, bet arī citās Baltijas valstīs.
“No cilvēka pie cilvēka,” – tāds ir Zintas moto, cenšoties palīdzēt. Bet kā nabadzību un tai sekojošo sociālo atstumtību cenšas risināt Latvijas valdība?
Trūkst vidusšķiras
Sociālekonomikas eksperti uzsver: nabadzību varētu mazināt, ja pieaugtu vidusslānis, taču sociālo šķiru struktūra Latvijā ir izkropļota, un, ja tradicionāli Rietumeiropā ar vidusšķiru saprot personas, kam ir augsts izglītības un kultūras kapitāls, kas strādā intelektuālu, nevis fizisku darbu, tad šeit tā diemžēl nav.
Finanšu ministrijā uzskata, ka viens no līdzekļiem nabadzības mazināšanā būs progresīvā iedzīvotāju ienākumu nodokļa piemērošana. Pašlaik nodokļu reforma ir diskusiju degpunktā un pārmaiņu priekšā.
Labklājības ministrijā norāda, ka būtiska ir strauja minimālās algas celšana, un arī tas ir reformu plānā.
“Algas ir jāceļ, un tas jādara strauji, jo situācija, kad darbinieks, strādājot 40 stundas nedēļā, saņem atalgojumu, nomaksā rēķinus, un viņam paliek tikpat naudas pāri, cik cilvēkiem, kas saņem pabalstus, nav pieņemama,” – tā nozares ministrs Jānis Reirs, bet demogrāfi, kas jebkuras izmaiņas vērtē ģimenes, arī trūcīgas ģimenes, kontekstā, jau analizējuši, ka, ja paaugstinās minimālo algu no 380 līdz 430 eiro mēnesī, strādājošais bez bērniem uz rokas saņems par aptuveni 79 eiro vairāk nekā pašlaik, bet mamma vai tētis ar diviem bērniem – par aptuveni 32 eiro vairāk. Atkal netaisnība.
Vajadzīga vieta dzīvei un darbs
Latvijā pērn bija otrs lielākais iedzīvotāju skaita kritums Eiropas Savienībā, rāda statistikas departamenta “Eurostat” jūlijā publicētie dati. Tas nozīmē, ka, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, pie mums dzīvojošo skaits sarucis par 0,96%. Lielāks kritums bijis Lietuvā – par 1,42%. Bet iedzīvotāju skaits audzis Īrijā, Vācijā un Lielbritānijā.
Sabiedrība arī noveco, dzimstība ir nepietiekama. Igaunijā iedzīvotāju skaits salīdzinājumā ar 2015. gadu samazinājies vien par 0,02%. Vai kaimiņvalsts ir labais piemērs, domājot par savu iedzīvotāju sociālo drošību? Pirms dažiem gadiem demogrāfs Jāks Uibu, taujāts par demogrāfiskās atveseļošanās ceļa karti, teica: “Svarīgi izveidot koordinējošu un organizatorisku institūciju Latvijas valdībā, lai risinātu demogrāfijas jautājumus kompleksi, ietverot dažādas nozares – tautsaimniecību, veselību, izglītību, jurisprudenci. Jaunas vairākbērnu ģimenes veidošanās priekšnoteikums ir dzīves vieta, darbs un kultūra.” Bet demogrāfs Ilmārs Mežs bieži norādījis, ka ir jālikvidē korelācija starp nabadzību un daudzbērnu ģimenēm, kas panākams ne vien ar pabalstu ieviešanu, bet galvenokārt ar nodokļu atlaidēm un likumdošanas iniciatīvām, piemēram, samazinot izdevumus, nodrošinot nekustamā īpašuma nodokļa atlaides, daļēji dzēšot kredītu pēc bērna piedzimšanas.
Nevar noliegt, ka, grozot nodokļu sistēmu, palielinot neapliekamo minimumu strādājošajiem, paaugstinot nodokļu atvieglojumus par apgādībā esošajiem, ģimenes valsts pabalstu, Latvijā ir bijuši centieni izlieto ūdeni sasmelt. Vai kaut kas izdosies, rādīs laiks.
Taču Latvijas sabiedrība ne tikai noveco, bet kļūst arī slimāka. Jūlijā esam piedzīvojuši precedentu – ģimenes ārstu streiku. Mediķi neslēpa, ka, ja pat bērni pusgada laikā nevar saņemt valsts apmaksātu speciālista konsultāciju vai izmeklējumu, tad tās nav bažas, bet sodāma diskriminācija. “Kāpēc pie mums atrodas līdzekļi banku un lidsabiedrību glābšanai, bet gadiem ilgi ir aizmirsts par veselības nozari? Mums jāatbalsta pacienti, bet valdībai jāatbrauc uz laukiem un pāris dienu šeit jāpastrādā, lai ieraudzītu, kā īstenībā dzīvo cilvēki,” – tā Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas valdes locekle, ģimenes ārste Rūjienas pusē Inguna Ločmele.
Eiropa gādā par pamatvajadzībām
Nabadzību vēlas izskaust ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, tostarp Eiropas Savienības dalībvalstīs. Pirms trim gadiem tika izveidots Eiropas Atbalsta fonds vistrūcīgākajām personām. Atbalsta sniegšanai Latvijā kopumā pieejami 48,2 miljoni eiro, bet fonda finansējumu izmantos visas 28 dalībvalstis, un ES budžetā tam iezīmēti ap 3,8 miljardiem eiro.
Latvijas vistrūcīgākie iedzīvotāji regulāri saņem pārtikas, saimniecības, higiēnas preču pakas un citu atbalstu, ko, sadarbojoties ar atbalsta fondu, nodrošina sociālie dienesti, reliģiskās organizācijas, biedrības, arī Latvijas Sarkanais Krusts (LSK).
“Atbalsta saņēmēju skaitā visvairāk ir ģimenes ar bērniem un pirmspensijas vecuma cilvēki, jo viņiem grūti atrast pastāvīgu algotu darbu,” vērtēja LSK Vidzemes komitejas pārstāve Rasa Lielnora, bet, analizējot situāciju, kāda ir vairumā pilsētu un novadu, viņa nepiekrita sausajai statistikai, kura bezkaislīgi rāda, ka Latvijas ekonomikas izaugsme veicinājusi trūcīgo personu skaita samazināšanos. “Nedomāju, ka šajā gadā Latvijā izdalīs mazāk atbalsta paku. Reģionos situāciju ietekmē vien sezonalitāte – vasarā trūcīgie atrod pagaidu darbus, bet rudenī un ziemā sociālā spriedze ir augsta,” apgalvoja R. Lielnora.
Vai rodams risinājums? “Jaunas darba vietas reģionos, lai Latvija nepaliek tukša, lai iztiku iespējams nopelnīt tuvāk dzīvesvietai,” – tā Limbažu novada pašvaldības sociālā darba speciāliste Sandra Našeniece, kura ir arī LSK Vidzemes komitejas priekšsēdētāja un plāno dažādus iedzīvotāju atbalsta pasākumus reģionā.
