Atgādini, kāda bija tava starta pozīcija, kad pērn aprīlī šeit, Valmieras cietuma pievārtē, atvēri pats savu ražotni? Aprīkojums, cilvēkresursi…
Uzsākām darbu ar, manuprāt, tobrīd lieliem mērķiem, bijām seši septiņi darbinieki. Bija īstenots pirmais Lauku atbalsta dienesta projekts par pamatlīdzekļu iegādi. Zāģis, ēvele, frēze… Kopā mums bija piecas iekārtas, protams, arī kāds sīkais inventārs, pats nepieciešamākais. Aprīlī apdzīvojām 400 kvadrātmetrus, īrējām no privātpersonas šīs ēkas pirmo stāvu.
Kas bija tas, kas tev rādīja – te ir iespējas, te jāsanāk biznesam?
Tā pamatdoma, ka vairāk varētu sanākt nekā nesanākt, bija saistīta ar Eiropas fondu atbalstu, ko mēs kā jauns uzņēmums varētu saņemt. Otrais faktors bija ar to pašu Eiropas fondu atbalstu saistītā straujā būvniecības attīstība, kas solīja ne tikai izaugsmi, bet pat tirgus pārkaršanu. Tas nozīmē, ka esošie galdniecības tirgus spēlētāji būs noslogoti un mēs varēsim savus pakalpojumus piedāvāt ar ātrāku izpildes termiņu. Tātad bija cerības tikt iekšā šajā tirgū. Plus vēl bija jau notikušas sarunas par koka logu eksportu uz Zviedriju.
Ko vari teikt tagad, kad finišējis – tiesa, nepilns – tavs pirmais pilnīgi sava biznesa gads?
Ir bijis milzīgs maratons (smaida)! Nesen Valmierā lasīju lekciju, ko nosaucu Maratons biznesā. Tas ir tāds skrējiens, kad celies no rīta agrāk, lai varētu pastrādāt pie datora, kad ķer brīdi, lai varētu pagulēt, kad vispār vēlu ej gulēt, jo darāmā apjoms, kas man personīgi jāizdara, ir tik milzīgs… Zinot, ka īsti nevaru atļauties vēl vienu biroja darbinieku, jo meistari, galdnieki, kas tiešo naudu nopelna, ir cehā, tad nu biroja darbinieki ir tie, kas to naudu vairāk tērē (smaida)…
VALMIERAS TEĀTRA KAFEJNĪCAI. Tālis rāda mīksto tumbiņu pusfabrikātus, kas WoodHeart top kokā, bet mīkstumu iegūs pie mēbeļu tapsēšanas profesionāļiem Smiltenē.