— Tava otrā grāmata ar nosaukumu «Tur tas suns aprakts», kurā apkopotas lugas un viencēlieni, plašākas publikas vērtējumam tiek nodota diezgan īsā laikā pēc pirmās — dzejas grāmatas «Starp debesīm un zemi» iznākšanas. Vai tas nozīmē, ka bijušas iestrādes?
Taisnība.
Kāpēc vispār sāki rakstīt?
Ja godīgi, tad šādā veidā meklēju savu ceļu, dzīves jēgu. Kad patstāvīgajā dzīvē gandrīz vienlaikus aizgāja abi mani bērni, sākās vientulības gadi. Pa brīviem brīžiem uzrakstīju kādu dzejoli, kādu eseju, miniatūru. Lugas tolaik vēl ne, pirmās radās, kad no Valmieras pārnācu dzīvot uz Zilokalnu. Vietējā avīzītē nopublicēju rakstiņu, ka apņemos mācīt cilvēkiem spēlēt teātri, ka sagādāšu arī kādu ludziņu. Tobrīd man likās, acīmredzot nedaudz naivi, ka pagastā ienesīšu gaismu…
Tiešām — izklausās pēc lielas uzdrošināšanās un pārliecības par sevi.
Man taču ir režisora diploms no Kultūras darbinieku tehnikuma laikiem! Mācījos par bibliotekāri, bet vienlaikus pabeidzu arī speciālo kursu ar režijas novirzienu, režijā man bija piecinieks, biju skolotājas Elzas Putras mīļākā skolniece. Viņa mani, cilvēku, kurš to nekad nebija darījis, skolas izlaidumā pirmoreiz mūžā uzlika uz skatuves…
ANNA BUILE. Foto no ģimenes albuma