IZZINĀT DZIMTAS SAKNES — tā ir iespēja sevi spēcīgāk just, redzēt savu vietu un darāmo, sacīja vēstures skolotāji un novadpētnieki, kas kārtējo reizi tikās, lai uzzinātu ko jaunu. Tikšanās novembrī notiek arī Latvijas dzimšanas dienas gaidās. Ārijas Romanovskas foto
Novembrim sākoties, Valmieras Valsts ģimnāzijā kopā bija sanākuši vēstures skolotāji, novadpētnieki, skolu muzeju vadītāji, lai runātu par dzimtu spēku.
«Zinu tik daudzus cilvēkus, kuri ķērušies klāt un izpētījuši savas dzimtas, apzinājuši senčus vairāku gadsimtu garumā. Tas nozīmē, ka padarīts īpašs un nopietns darbs. Man pašai tas vēl nav izdevies, tomēr gribas izzināt dažādus knifus kā dzimtu dziļāk izpētīt, ja reiz šim darbam saņemšos,» sacīja Valmieras Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja, novadpētniecības un skolu muzeju metodiskās komisijas vadītāja Ineta Amoliņa un priecājās, ka, Latvijas svētku mēnesim sākoties, vēsturnieki un novadpētnieki varēja tikties un ieklausīties trikātietes Ingas Boškinas pieredzē.
«Dzimtas kokus gribas pētīt, jo man vienmēr bijis interesanti saprast ko vairāk par jau zināmo cilvēka biogrāfiju. Vai viņam bijusi māsa, brālis, vai vecāki nodzīvojuši tik ilgi, līdz bērns izaudzis un sevi dzīvē pierādījis,» sacīja Trikātas pamatskolas direktora vietniece Inga Boškina, kas izpētījusi vairāku Lāčplēša ordeņa kavalieru dzimtas saknes un pašlaik ķērusies klāt arī savas dzimtas izprašanai.
«Kas dzimtas vieno? Tās spēcīgas bijušas pirms gadsimtiem. Senči kopā dzīvojuši vairākās paaudzēs, darbus darījuši. Tas ir spēks, kas diemžēl zudis Otrā pasaules kara laikā, līdz ar latviešu izsūtīšanu uz Sibīriju un padomju gados,» vērtēja Inga, bet neslēpa gandarījumu par to, ka ir dzimtas, kas turas pie savām saknēm, ka latvieši atceras vēstures notikumus, taču vajadzīgs gan daudz enerģiskāks un gaišāks rītdienas redzējums.