«Pēc Rūjienas vidusskolas beigšanas iestājos Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, mācījos kopā ar Olgu Dreģi, bet par aktrisi nekļuvu un kultūras darbā tā arī nevienu dienu neesmu strādājusi,» atceras Tamāras kundze. «Iestājos darbā projektēšanas birojā par kopētāju un diezgan ilgus gadus dzīvoju Rīgā. 1974. gadā apprecējos, pārcēlos uz laukiem, bet man tur nepatika, gribējās būt starp cilvēkiem, savukārt vīram pagalam nepatika pilsētā. Rīgas dzīvokli samainīju pret dzīvokli Valmierā, sāku strādāt Truškopības biedrībā par priekšnieci, tur nostrādāju līdz pensijai. Valmierā dzīvoju, kamēr meita mācījās 4. vidusskolā. Kad meita iestājās Banku augstskolā, atgriezos laukos vīra paspārnē, un tā mēs dzīvojam līdz šai dienai.
Tirgoties sāku, aizgājusi pensijā. Satiku Valmierā draudzeni, kura aicināja pievienoties braucienā uz Lietuvu, lai tur iegādātās mantas pēc tam pārdotu komisijas veikalā un kaut ko nopelnītu. Es gribēju nopirkt kaut ko pati sev, bet nebija naudas, jo biju tikko atbraukusi no Holandes. Draudzene solīja aizdot, es nopirku dažas jaciņas un bluzonus, nodevu komisijas veikalā, un trīs dienu laikā preces tika pārdotas. Pārdevēja, kas mantas pieņēma, man teica: brauc atkal un ved kaut ko tādu pašu. Zvanu draudzenei, saku: varbūt brauksim, viņa piekrīt — labi, brauksim. Un tad man viens radinieks aizdeva naudu, jo vīrs teica, ka viņš nepiedalās, ka tur nekas nevar sanākt, — tagad, protams, viņš domā citādi.
TAMĀRA MORE savā jubilejā. Jāņa Līgata foto