
Vieni mierinājumu atrod Dieva vārdos, otri dārza vai meža darbos, citi meditējošā pastaigā klusā dabas stūrītī, bet vēl kāds īpaši neizbazūnētā labdarībā, domājot par savas mājas vai pagalma līdzcilvēkiem. Nesen pie kādas daudzdzīvokļu mājas ārdurvīm pamanīju zīmīti, kurā izteikts piedāvājums jebkāda veida palīdzībā tiem, kam tā pašlaik visvairāk noderīga: atvest no veikala pārtiku, aiziet uz aptieku pēc zālēm vai arī izpildīt citu lūgumu. Šāda zīmīte, Lieldienas gaidot, nudien sasilda ne mazāk kā tik ļoti gaidītā pavasara saule.
Jā, pavasari un pavasara lauku darbus neviens nav atcēlis. Tas bija, ir un būs mūsu laika rits! Daba atmostas un cilvēks tai līdzi. Speciālisti gan prognozē, ka laukos šopavasar ļoti pietrūks darba roku. Izskan jau pirmie aicinājumi pilsētniekiem, kas Covid-19 dēļ palikuši bez darba vietām vai uz laiku atrodas dīkstāvē, meklēt kontaktus un doties uz laukiem. Darba meklētāji vakancēm lauku saimniecībās var pieteikties attālināti Nodarbinātības valsts aģentūrā vakanču portālā. Tur pašlaik esot pieejamas jau 700 reģistrētas darba iespējas laukos.
Te vietā ir mūsu laikraksta lasītājas Ausmas kundzes stāsts par kara laikā pieredzēto, kā tolaik pilsētnieki ar lauciniekiem pratuši izdzīvošanas grūtumus kopā pārlaist. Ausma atceras: «Lai arī tolaik biju pirmsskolas vecumā, ļoti labi atceros, kā maniem vecākiem mūsu jaunsaimniecībā lauku darbos talkās brauca pilsētnieki, ne tikai radinieki, bet arī pavisam sveši cilvēki. Darbā stiprinājās abpusēji izdevīgi kontakti – vecākiem viss sētā un tīrumā ritēja daudz ātrāk, bet talciniekiem arvien bija ko grozā ielikt vešanai uz pilsētu. Bija pat tādi, kuriem vecāki savā zemē atvēlēja pa dobei saknēm un zaļumiem. Cik prieka pilns rudenī viņiem bija pašu sarūpētais ražas laiks! Spilgtā atmiņā palikusi kāda meitene vārdā Edīte. Tas bija tā saucamajā vācu laikā, kad vasaras darbos pa saimniecībām izdalīja vidusskolēnus. Mūsmājās nonāca Edīte, kura no lauku dzīves un darbiem neko nezināja, tādēļ sākotnēji viņai gadījās arī visādi misēkļi, bet mēs visi viņu iemīlējām par lielo apņēmību iemācīties kaut ko jaunu un jēgpilnu. Atceros, kā nodošanai medicīnai mēs pat vācām čiekurus un rakām paparžu saknes. Ciemos atbrauca arī jaunietes mamma un bija patīkami pārsteigta, cik ļoti lauku vide meitai nākusi par labu. Tikai tad uzzinājām, ka Edīte ir bankas direktora meita. Ar šīm bērnības atmiņām velku paralēles šodienas situācijā, kuru arī dažkārt salīdzina ar kara apstākļiem, tikai tagad ienaidnieks Covid-19 diemžēl ir neredzams! Atgūšanās pēc šīs krīzes noteikti būs ilga un smaga, tādēļ aicinu bez darba palikušos pilsētniekus lūkoties lauku virzienā. Laukos, kā zināms, darbu nekad netrūkst. Atradīsies arī jums un jūsu ģimenei.
Cik ļoti šāda terapija laukos noderētu arī tam Valmieras tīnim, ar kuru nesen man autobusā raisījās interesanta saruna par darba mācīšanu skolā. Uz manu jautājumu, sak, vai viņš jau prot lāpstai kātu ielikt, puisis paskaidroja, ka viņiem, lūk, mācot tikai radoši strādāt! Bet kurš un kad viņu mācīs par vīrieti, kas pratīs naglu sienā iesist?»
ZAĻIE PIRKSTIŅI. Saudzīgi, ar rūpību sējot, piķējot un stādot, ne vienā vien sētā tie pašlaik atkal gādā par Latvijas dārzu atmodu jaunam cerību pavasarim un ziedošai vasarai. Svētīgu atjaunotni! Ārijas Romanovskas foto