Ksenija ar dēliem Ivanu un Oleksiju zina, ka tā bija ceturtdiena. Bija agrs ceturtdienas rīts, kad sākās karš viņu mīļajā Višhorodā. Pēc dažām dienām viņi bija kara bēgļi, tāpat kā tūkstoši, miljoni. Bannikovu ģimenes ceļš no Ukrainas veda uz Latviju.
«Stāstot, kā kājām gājām pāri robežai, mēs visi raudājām,» saka Ksenija, kuru esam satikuši Abulkrastu pirtī. Viņa kopā ar dēliem, kas tā paaugušies, dzīvo lauku mājā Brenguļu pusē, pārsimt metrus no Abula.
Kādus nospiedumus četri kara gadi atstājuši Ksenijas sirdī?
MĀJĀS kopā ar dēliem. Ksenijas, Ivana un mazākā dēla Oleksija mājas ir Ukrainā, ja precīzāk, tad Višhorodā, bet ilgi, pat pārāk ilgi viņiem jādzīvo pie mums. «Spreņi» arī pašlaik ir viņējie, Bannikovu ģimenes drošā vieta, patvērums. Ārijas Romanovskas foto