Pirmā glābējsilīte Latvijā tika atklāta 2009. gada 8. septembrī Rīgā, taču darbs pie šī projekta sācies vēl trīs gadus iepriekš. “2006. gads Latvijai bija diezgan traģisks – viena gada laikā bija atrasti vienpadsmit miruši zīdaiņi. Sapratām, ka kaut kas ir jādara, lai glābtu šo bērnu dzīvību,” atceras L. Zvirbule. Jau pēc trīsarpus mēnešiem silīte sevi attaisnojusi – tajā nonācis pirmais puisēns. “Projekts būtu izdevies, pat ja būtu izglābta tikai viena bērna dzīvība. Taču uz šo brīdi izglābti ir jau 43,” apgalvo projekta vadītāja, piebilstot, ka liels ieguvums ir arī to gadījumu skaita samazinājums, kad zīdaiņi tiek atrasti miruši atkritumu konteinerā, mežā vai citās mazam bērnam tik baismās vietās. Visā glābējsilīšu darbības laikā atrasti vienpadsmit miruši mazuļi. “Protams, gribētos, lai nebūtu neviena. Gribētos, lai katram bērnam varētu palikt apakšā glābšanas tīklu,” uzsver L. Zvirbule.
Lai gan arī pēc dzemdībām mātei ir iespēja atteikties no bērna jau dzemdību namā, glābējsilītes projekta vadītāja uzskata, ka tas vecākiem ir grūtāk. “Glābējsilīte ir atbildīga atteikšanās no bērna – mazulītis nonāk slimnīcā, mediķu rokās, drošā vidē,” norāda L. Zvirbule. Tāpat silītē ievietotajiem bērniem ir ievērojami atvieglots adopcijas process – jau dažas dienas pēc izņemšanas no silītes viņš var nonākt jaunajā ģimenē. Sākotnēji mediķi novērtē bērna veselības stāvokli, kā arī konstatē, vai zīdainim nav darīts pāri. Nākamo trīs dienu laikā policija pārbauda, vai bērns nav pazudis, nozagts. Ja nekas no tā neapstiprinās, mazulis kļūst brīvs tūlītējai adopcijai, un no slimnīcas viņu jau paņem jaunā ģimene. L. Zvirbule pastāsta, ka visi līdz šim glābējsilītē atstātie bērniņi ir atraduši jaunas mājas. Vēl jo labāk – visi no viņiem ir palikuši Latvijā.
Tomēr neviļus ir jādomā par iemesliem, kas vecākus pamudinājuši savu nupat dzimušo bērniņu atdot citu vecāku rokās. “Lielu daļu gadījumu zinu, jo šie cilvēki man personīgi zvana. Tāpat ir arī anonīmas vēstules e-pastā,” stāsta L. Zvirbule. Vairākas mammas no saviem bērniņiem atteikušās nedziedināmas slimības dēļ. “Sievietei ir krūts vēzis agresīvā stadijā, un ārsts pateicis, ka viņas dzīves ilgums būs vēl seši mēneši. Viņa nolemj, ka labāk savu bērniņu atstāt, lai viņš uzreiz nonāk ģimenē, nevis pēc tam bērnunamā, kur viņu, dievs vien zina, kad paņems,” piemēru min glābējsilītes projekta vadītāja. Vairāki atstātie bērni bijuši izvarošanas rezultāts, kad mātes nav spējušas psiholoģiski ar to sadzīvot. Viens gadījums bijis, kad māte bērniņu atstājusi pēcdzemdību depresijas iespaidā. “Kad viņa saprata, ko izdarījusi, vērsās bāriņtiesā un savu bērniņu diennakts laikā dabūja atpakaļ,” skaidro L. Zvirbule, minot, ka tā gan gadoties reti, lielākoties bioloģiskie vecāki pēc bērniņa vairs neierodas.
Pie katras glābējsilītes izvietoti tālruņa numuri, ja vecāki vēl svārstās pieņemt smago lēmumu. Liepājā cilvēkus, kas vēl šaubās par bērna ievietošanu glābējsilītē, gatavs uzklausīt psihoterapeits, ginekologs Armands Treimanis. Viņš pastāsta, ka visu šo gadu laikā saņēmis tikai vienu zvanu. “Mūsu aktīvas darbības rezultātā bērniņš palika ģimenē. Cilvēkam bija emocionālas problēmas, taču ātri reaģējām un iznākums bija labs,” atceras A. Treimanis.
Sākotnējā iecere bijusi Latvijā izvietot piecas glābējsilītes – pa vienai katrā reģionā, taču vēl trīs pašvaldības pašas izrādījušas iniciatīvu izveidot šādu vietu. Foto – Egons Zīverts