Otrā pasaules kara beigas Latvijā mieru neatnesa – gluži pretēji, te sākās jauns karš, kas dramatiski pārmainīja dzīvi daudziem cilvēkiem un viņu ikdienā ienesa teroru un bailes. Meži un purvi kļuva par militārās pretošanās vietu un reizē pajumti tūkstošiem cilvēku. Sieviešu piedzīvotais mežos un purvos nacionālo partizānu kara laikā līdz šim ir bijusi vismazāk atklātā Latvijas vēstures lappuse. Tagad šo laiku iespējams visai laikmetīgi iepazīt, ja vien ir interese.
Neiznīcināto atmiņas
Februārī Mazsalacas pašvaldība 90 gadu jubilejā sveica tā laika notikumu aculiecinieci. Novadniece Vilma Birša Latvijas simtgadē saņēma arī Viestura ordeni no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa rokām. Par to, ka pirms 70 gadiem kā juzdama un prazdama aizstāvējusi Latvijas brīvību. Un par savu pārliecību maksājusi – ar dzīves gadiem Sibīrijā, ar ciešanām, ar apziņu par savējo nodevību.
Fragments no Anetes Gluhas sarunas ar Vilmu Biršu:
«Pirms iegāju mežā, palaidu vaļā visus mājlopus, un mūsu māja palika tukša. Mežos dzīvojām nelielās grupās, sākumā domājām, ka tikai neilgi. Mierinājām sevi, ka nedaudz jāpacieš tās šausmas un nāks amerikāņi un angļi, kuri Latviju atbrīvos. Nepārtraukti izjutu bailes. Ja kāds būtu teicis, ka okupācija būs tik ilga, vairāki noteikti nebūtu gājuši mežā. Mani nodeva cilvēks, kam uzticējos, čekisti sagūstīja un aizveda uz Stūra māju. Tur spīdzināja, sita un, kad zaudēju samaņu, aplēja ar aukstu ūdeni. Prasīja vārdus tiem, kas vēl palika mežā, taču es nevarēju viņus nodot. Vēlāk mani aizveda uz Centrālcietumu, kur vienā kamerā bijām ap 25 sievietēm. Un pēc gada mani izsūtīja uz Vorkutu. Tiesas spriedumā bija rakstīts, ka esmu arestēta par dzimtenes nodevību un piedalīšanos kontrrevolucionārā organizācijā.»
«MEŽA MEITAS» ir Valmieras teātra iestudējums, kam par pamatu ņemta tāda paša nosaukuma Sanitas Reinsones grāmata. Ierasti meža meitu pārdzīvoto var skatīties un klausīties zemskatuves bunkurā, bet pērnajā vasarā šī izrāde tika spēlēta pie Gaujas, kur mētras, sūnas un klusums. Mežs, kas liek dzīvot bailēs. Foto no Valmieras teātra arhīva