DZIESMĀ. Svētkus Valmieras muzejā aizsāka baltkrievu tautas dziesmu ansamblis «Nadeja» — daudzbalsīgi, kupli un skanīgi. Anta Lūsas foto
Ir jau pareizi: abiem «kaladū» sakne viena. Izrādās, ka divu kaimiņtautu valodā, tradīcijās un rituālos ir daudz vairāk līdzīgā vai kopējā, nekā varētu iedomāties, un to papilnam varēja izjust šajos baltkrievu svētkos. Tie bija tapuši Latvijas baltkrievu savienības, Rīgas biedrības «Prameņ» un Jēkabpils biedrības «Spatkanne» sadarbībā ar Valmieras pagasta senioriem — «Dziesmotā senatne» jau labu laiku pārmetusi draudzības tiltu, kopīgi Jāņi lai svinēti.
«Ziemassvētki ir brīnišķīgs laiks, kad cilvēki lika visus darbus malā, sapņoja un priecājās, bet galvenais — visi kopā, tie bija savējo, ģimeņu svētki. Bija arī gavēnis pirms tam, bet jāsaprot, ka gavēnis nav mūsdienu izpratnē diēta, patiesībā tā ir dvēseles attīrīšanās,» skaidro viesi no «Nadejas» — cēlos linu tērpos. Klausāmies par viņu saulgriežu tradīcijām un mulstam: tik tuvu mūsējām, no mūsu senčiem zināmajām. Budēļi (viņu «kaladovščiki») ar neiztrūkstošajiem čigāniem, kazu, lāci, mīklu minēšanu, mājas saimnieku godāšana un kārtīga izēšanās, rotaļas, dziesmas… Ciemiņiem savukārt ir tradīcija godāt Dievmāti un gan svētkos, gan ikdienā turēt cieņā brīnišķīgos, krāšņi izšūtos linu dvieļus, ar to rakstiem tiekam iepazīstināti. Lins baltkrieviem ir kas vairāk par praktiski izmantojamu materiālu, izrādās, pat viņu valsts nosaukumā sakne «bela-» saistīta ar lina baltumu, balināšanu, turklāt dvielis ir ne vien dvielis mūsu izpratnē, bet var būt gan vēstule no tāla laika ar savu stāstu, gan sargājošs amulets, ko māte izšuj vienā naktī, no rīta nes uz baznīcu svētīt un dod līdzi dēlam uz kara lauku, gan līgavas velte mīļotajam.