Ina Miķelsone stāsta: «Mēs ar pašvaldībām esam mēģinājuši piesaistīt reģionam tādus speciālistus, kas šeit nav pieejami. Es uzskatu, ka ir bijusi ļoti laba pieredze ar mākslas terapeita pakalpojumiem gan Valmierā, gan Madonā un Priekuļos. Šeit ir stāsts par to – ja pašvaldībā kāds pakalpojums nav pieejams, tas nenozīmē, ka šo pakalpojumu nevaram atvest no kādas citas vietas. Tas, protams, prasa lielu ieguldījumu arī no pašvaldības sociālā dienesta puses, lai sakārtotu, ka tās vienas dienas laikā, kad terapeits ir atbraucis strādāt, ir pilns pieraksts. Bet ne tikai – ir nepieciešams, lai cilvēki arī atnāk, jo dažkārt neatnāk un nemaz nepasaka, ka neatnāks. Tad sociālais dienests iesaistās vēl vairāk, jo ir jāzvana šiem cilvēkiem vai viņu radiniekiem, citkārt pat brauc pakaļ un atved uz noteikto nodarbību. Tiek maksimāli darīts, lai cilvēki varētu saņemt pakalpojumu, kas viņiem ir nepieciešams. Sākumā arī pieaugušajiem pret mākslas terapiju bija savā ziņā rezervēta nostāja, iespējams, viņi nesaprata, ko tas nozīmē.
TIEK VEIDOTAS DAŽĀDAS DARBNĪCAS, kur var apgūt dažādas prasmes, ko izmantot tālākajā dzīvē. Publicitātes foto