«Man bija tāda liela klade, kurā visu par savu dzīvi pierakstīju. Lai bērni un mazbērni zina, cik daudz sanācis priecāties un bēdāties, cik daudz strādāts. Tur bija arī Sibīrijas laiks,» stāsta vaidaviete Anna Žagariņa.
Pirms 73 gadiem uz Sibīriju izsūtītas Anna, viņas mazākā māsiņa Māra, mamma un vecaistēvs.
«Visi atgriezāmies. Par laimi visi. Sibīrija visvairāk sāpēja mammai, tā sāpēja pieaugušajiem. Mēs bijām bērni: man deviņi gadi, bet māsiņai septiņi. Kā varējām, tā dzīvojām, bet, paldies Dievam, tikām mājās. Ikdienas darbos, mūžam paejot, tas viss jau mazliet piemirstas, bet līdzko kalendārā ir marts… Visas atmiņas atgriežas. No bērnības, jaunības gadiem. Tur man ir draudzene no Sibīrijas laika, tad tieši martā visvairāk sazvanāmies un runājamies,» stāsta Annas kundze, šķirstot atmiņu grāmatu, kas vairs nav klade, bet glīts izdevums cietos vākos. Tur Annas un Māras atmiņas, daudz fotogrāfiju. Bērni un mazbērni bijuši uzņēmīgi un pārliecinājuši, ka omītes atmiņu stāsti jāizdod glītā grāmatā.
PIERAKSTĪJU ATMIŅAS, lai mazbērni un mazmazbērni var izlasīt, kas cilvēka mūžā var notikt, saka vaidaviete Anna Žagariņa. Viņas atmiņas tagad izdotas grāmatā «Ar Sibīrijas sāpi sirdī». Ārijas Romanovskas foto