Arī mājas Rubenes «Dravniekos», netālu no Rubenes baznīcas, ģimene īrē. Kādreiz Inese jau bijusi Rubenes draudzē, tā arī te nonākuši. «Kad banka mūs izlika, ar visiem trim bērniem palikām bez jumta virs galvas, pie tam biju stāvoklī, pēc pāris mēnešiem vajadzēja dzimt vēl vienam bērniņam… Māja bija ļoti kritiskā stāvoklī, nācies veikt nopietnu remontu. Kāds kristietis pa remonta laiku mūs uzņēma savā mājā,» stāsta Inese.
Jaunākajai meitiņai būs tikai trīs gadiņi, un piecu bērnu māmiņa Inese saka: «Esmu bagāta meitu māte. Lai vai kā mums gājis un iet, bet bērni ir tā vislielākā dāvana, kas mums no Dieva dota. Esam lepni par to. Mums nav mantas, bet ir bērni.»
Kā, atgriežoties Kocēnu novadā, plānojāt dzīvot tālāk?
Mūrmuižā bērnudārzā strādāju par auklīti, domāju, piedzims bērns, meklēšu darbiņu. Bet, ja tev ir daudz bērnu, darba devēji uz tevi skatās citām acīm, saka, jums mazi bērni, tie bieži slimos, jūs darbā nebūsiet… Izsūtīju 20 CV, saņēmu piecas atbildes. Rokas nolaidās, domāju, ko lai tagad dara. Ēst taču visiem gribas. Tā arī darbā netiku, pa to laiku pieteicās vēl viens bērniņš — Dievam par mums, izrādās, bija citi plāni. Tā arī darbu neatradu, un pašlaik mans bizness ir maizes cepšana.
Par to savs stāsts. Sākumā paziņa iedeva ieraugu, lai es mājās cepot rupjmaizīti. Pacienāju vienu, otru, teica — riebīga, jo esot tik garšīga, ka veikala maizi vairs nevarot ieēst. Saku: ņemiet ieraugu un cepiet. Nē, slinkums, cep tu un man pārdod. Domāju: kā es tagad to maizi tirgošu? Tā viens paņēma, otrs. Pagāja gads, divi, tikai rupjmaizi cept apnika, sāku cept arī saldskābmaizi, bet bērni izaicināja vēl ko uzsākt. Un internetā taču var atrast daudz labu ideju! Uzdrošinājos pamēģināt uzcept sīpolu maizi (recepte nāk no vāciešiem). Nu jau bija trīs maizes veidi, varēju sākt citiem piedāvāt. 2015. gadā pirmoreiz notika Kokmuižas tirdziņš, nolēmu aizbraukt. Sāku interesēties, kas vajadzīgs, lai varētu tirgoties. Sanitārā grāmatiņa jau bija, bet kā mājražotāja nebiju reģistrējusies. Uzņēmos atbildību, riskēju, ar domu izmēģināt, kā tas būs, ja tirgošu maizi. Īstenībā gāja ļoti labi, cilvēkiem garšoja, un viņi pirka. Tūlīt pēc tirdziņa arī noformēju dokumentus — reģistrējos kā mājražotāja, nokārtoju visu oficiālo pusi. Bet, ja godīgi jāsaka, tad šo maizes cepšanu nevar nosaukt par lielu biznesu. Interesanti, ka Kocēnu novadā daudzi nemaz nezina, ka esmu tepat Rubenē. Pagaidām nekur citur uz tirdziņiem arī nebraukāju, tikai uz Valmieru, Valmiermuižu.
INESE KUŠĶE cep gardu maizīti un šo nodarbi ne pret vienu citu nemainītu. Jāņa Līgata foto