Domājot par četriem kara gadiem, lai cik tas nežēlīgi ir, sapratu, ka man ar ukraiņiem atkal jārunā – par kara sākumu, par dzīvi karā, par šodienu – un jāuzklausa viņu domas par rītu.
2022. gada pavasarī neviens neticēja, ka ukraiņu gaitas svešumā būs tik ilgas, bet Oksana, Natālija, Katerina, Viktorija un Vitālijs, divas Tatianas un Ivans, Marija, Ļiza, Ksenija ir tikai daži no ukraiņiem, kuri turpina ikdienas gaitas Valmierā.
Ukraiņi ir darbīgi un brīvi, un paldies viņiem par to vienu garo vakaru, ko pavadījām sarunās.
Žurnālisti katra teikto ieraksta, pieraksta, lai varētu citēt. Ja es tagad gribētu katra viedokli atspoguļot, tad vajadzētu rakstīt turpinājumos, bet nevajag, paši ukraiņi saka, ka nevajag, jo esot pienācis laiks domāt arī par pozitīvo.
KAROGS lepni plīvo. Tam ir savs stāsts un vēstījums. Kamēr tas Ukrainā slejas pie pilīm un būdiņām, tikmēr valsts ir neatkarīga un brīva.