
Kad kādā no šīs pelēkās ziemas retajām saulainajām dienām apciemoju Irēnu viņas dzīvesvietā, mani patīkami pārsteidza viena no istabām, kur iegāju nudien kā muzejā. Visapkārt apskatei bija izlikti viņas rokdarbi: adītas zeķes, cimdi, šalles, pērļotas rokassprādzes un piespraudes, apgleznots zīds un no tā veidotas gleznas, apgleznoti trauki un vēl tik daudz visa cita, ka atliek vien pabrīnīties, kur gan vienā cilvēkā var būt tik daudzpusīgas prasmes!
Pateicība vecākiem un skolotājiem
Sarunas sākumā aicināju Irēnu pastāstīt par savu izaugsmes ceļu. Tieši tādēļ stāsts sākās par ģimeni: «Esmu valmieriete. Ģimenē augām trejmeitiņas: vecākā māsa Vedīna Viktorija, vidējā Biruta Ārija un es, pastarīte Irēna Brigita. Abām manām māsām tagad jau pāri 90. Vislabākie vārdi par mūsu mammas sirds gudrību – kam vien viņa ķērās klāt, viss izdevās brīnumjauki, jo tika darīts ar mīlestību. Tēvs šuva un arī gleznoja, diemžēl viņš agri aizgāja mūžībā.
IRĒNA KIĻUPE: «Vairāk raudzīsimies uz gaismas pusi!» A. Martinsones foto