Vismaz viņas to tā nebija iedomājušās un tagad zagšus meta skatienus cita uz citu, un neuzdrošinājās izrādīt, ka nesaprot un nezina, kur atrodas.
Ceļš kravas mašīnā bija solījis jaunas mājas, cieņpilnu vietu tajās un īstu dzīves turpinājumu. Sofa šādi bija ceļojusi gan tikai reizi, kad viņu no radītāja darbnīcas veda uz mājām, kur nolika uz parketa grīdas ar smalku paklāju pie kājām un lielu spoguli sānos. Ar labpatiku viņa atcerējās, kā cilvēki par viņu bija priecājušies, katrs pēc kārtas bijīgi iesēzdamies viņai klēpī. Sofai pat likās, ka nevis viņa kādam, bet cilvēki sofai pieder un kalpo.