Kā aizsākās portretu zīmēšana?
Tas viss sākās apmēram pirms 25 gadiem, kad es sāku mācīties Valmieras Mākslas vidusskolā – tur man ļoti patika. Vēlāk turpināju mācības Latvijas Universitātē vizuālās mākslas pedagoģijā. Tajā laikā es gleznoju, zīmēju un veidoju. Taču jau tad sapratu, ka zīmēšana man ir tuvāka – patika zīmēt gan modeļus, gan ģipša galvas. Atceros, ka pasniedzējs man skatē ielika 5 balles no 10, jo viņš nenoticēja, ka tie ir mani darbi. Esot bijuši pārāk labi, un es tajā reizē pat negāju strīdēties, bet gan uztvēru kā komplimentu. Tas bija labs grūdiens, lai sāktu zīmēt portretus. Tā es to sāku darīt. Protams, esmu izmēģinājusi visu ko – ko lika, to darīju. Reizēm arī gleznoju portretus, bet samērā reti. Vislabāk man patīk zīmēt ar ogles zīmuli uz tonēta papīra. Vēl var ar ogles un baltajiem zīmuļiem zīmēt uz pelēka papīra vai sēpijas. Reizēm zīmēju arī ar krāsainiem zīmuļiem vai akrila krāsām. Uzgleznoju, ja kādam ir vēlme.
Kāds ir zīmēšanas process?
Datorā man ir atvērtas fotogrāfijas, citreiz tās ir vairākas, jo vienā fotogrāfijā patīk, kā izskatās acis, citā labāk patīk smaids. Es to mēģinu salikt kopā un zīmēt. Man pie datora ir pamatne, uz kuras ir papīrs, blakus zīmuļi. No sākuma uzskicēju un tad lēnā garā zīmēju, līdz darbs ir gatavs.
Kāds ir lapas izmērs, kurā zīmē?
A4 ir ļoti reti. Man patīk mazliet brīvāk zīmēt. Ja ir jāzīmē portrets, kurā cilvēks ir viens, tad tas ir A3, ja ir ģimene jāzīmē, tad pat A2. Ja ir vairāk cilvēku jāsatilpina mazākā lapā, man kā zīmētājam ir grūtāk, jo tad ir jāzīmē ļoti mazas detaļas. Lielākā lapā arī darbs izskatās iespaidīgāk. Ir forši, ja zīmējumu pēc tam ierāmē un tiešām arī pieliek pie sienas. A4 formāts man liekas par mazu mākslas darbam – ja cilvēks sevi vēlas nedaudz lielākā formātā nekā fotogrāfija, tad jā.
Darbs ir saistīts ar zīmēšanu vai tas ir palicis hobija līmenī?
Pēc augstskolas sāku strādāt reklāmas aģentūrā – biju maketētāja, dizainere un zīmēšana man palika tikai hobija līmenī – kādam uzzīmēju pa dāvaniņai. Kad ar vīru pārcēlāmies uz Valmieru, tad bija lielā krīze, 2008. gads. Nebija nemaz tik viegli atrast darbu, un vairāk strādāju no mājas, ja kādam bija nepieciešams kaut ko samaketēt. Tad bija vairāk brīvā laika, un atsāku zīmēt. Tad pa vienam zīmējumam, vēl pa kādam. Tad ieliku galeriju feisbukā, to ieraudzīja cilvēki, kas vēlējās būt mani klienti. Un tagad sanāk tā, ka no hobija tas jau ir pārgājis par ikdienas darbu. Kad nav iedvesmas zīmēt, es pamaketēju. Jo es nevaru zīmēt bez iedvesmas, tad darbi nesanāk tā, kā man patīk. Es varu teikt, ka man patīk savs darbs. Nevaru iedomāties, kā būtu, ja es strādātu darbu, kas man nepatīk, jo darbā tomēr atrodamies lielu daļu no savas dienas.
Cik ilgs laiks paiet, lai no skices būtu reāls zīmējums?
Kad cilvēki pasūta portretu, viņi man arī uzdod jautājumu, cik ilgā laikā darbs būs gatavs. Daudz kas ir atkarīgs no tā, cik man darbu ir rindā. Reizēm ir tā, ka šodien pasūti un zīmējums var būt gatavs jau rīt, jo nav neviena pasūtījuma. Bet, ja man ir kādi darbi jau rindā, tad gatavs varbūt būs tikai pēc nedēļas. Vienam standarta portretam paiet 1 – 2 dienas. Cilvēks izstāsta, ko viņš vēlas, atsūta fotogrāfijas. Ja vēlas gleznotu portretu, tad tas, protams, ir ilgāk. Citreiz tā ir nedēļa vai pat mēnesis.
Varbūt ir kāds amizants atgadījums ar zīmēšanu/zīmējuma nodošanu/saņēmēja reakciju?
Ir pat vairāki! Viens no tiem varēja izdoties ne tik veiksmīgi, bet viss, par laimi, bija kārtībā. Tajā reizē, kad šis atgadījums notika, man bija daudz pasūtījumu. Apmēram desmit cilvēki bija pasūtījuši portretus, un visiem vajadzēja steidzami. Viena meitene man prasīja, vai viņas darbs drīzumā būs gatavs. Teicu, ka es jau zīmēju, drīz jau būs pabeigts un varēšu nosūtīt apskatīties. Tā es to darbu pabeidzu un nosūtu apskatīties, vai patīk. Viņa man atbild: ir ļoti smuki, bet tie neesam mēs. Es biju nedaudz neizpratnē, tomēr izrādījās, ka divām pasūtītājām bija vienāds vārds un pat pasūtītie darbi bija diezgan līdzīgi – abām ģimenes portreti ar bērnu. Es viņas abas biju vienkārši sajaukusi. Tad es ātri ķēros pie darba, lai arī otrai pasūtītājai būtu piesolītais portrets gatavs.
Otrs atgadījums man ir par piegādi – ar klientu runājam, kā labāk nogādāt zīmējumu. Es piedāvāju ar Omnivu sūtīt, jo esmu no Valmieras. Izrādījās, ka kliente arī ir no Valmieras, tad runājām, kur varētu satikties, un beigās sanāca, ka viņa ir mana kaimiņiene, kurai principā pa logu to darbu varētu padot. Pēc tam iedraudzējāmies un uzturam kontaktu joprojām. Tomēr, ņemot vērā, ka manus darbus pasūta no visas Latvijas un pat no ārzemēm, tā ir tāda jocīga sagadīšanās.
Kas ir slavenākais cilvēks, ko esi uzzīmējusi un viņš to ir redzējis?
Esmu zīmējusi vairākus slavenus cilvēkus, bet visvairāk man ir palicis atmiņā, ka viena sieviete pasūtīja Normunda Rutuļa portretu. No sākuma vienu pašu, pēc tam ar visu ģimeni. Tā nu gadījās, ka mēs ar vīru bijām ballītē, kurā mēs abi kopā dāvinājām portretu, ko biju zīmējusi. Pavisam nesaistīti, bet tajā ballē arī spēlēja Normunds Rutulis, un viņš uzzināja, ka es esmu tā Ilze Mince, kas ir viņam zīmējusi portretus. Un viņš nāca pie manis, priecājās par darbu, ko esmu izdarījusi, un palūdza uztaisīt kopā selfiju. Tā bija jauka sajūta – visi gāja pie viņa taisīt selfijus, bet viņš bija atnācis pie manis. Tas man sagādā gandarījumu, ka cilvēki novērtē to, ko es daru, un es saņemu pozitīvas emocijas. Tas ir dzinulis, kas man liek darboties uz priekšu.
Kā tu domā – zīmēt var iemācīties vai ir jābūt nedaudz arī talantam?
Mans viedoklis ir tāds, ka talants ir pavisam maza, maza daļiņa no tā visa. Es drīzāk teikšu, ka, lai nodarbotos ar mūziku, ir vajadzīgs talants, ja pavisam nav muzikālās dzirdes, tad laikam nesanāks, lai arī kā censtos. Kad es sāku iet Mākslas vidusskolā, biju viena no sliktākajām. Man nekas nesanāca, bet tomēr iestājos, jo tas man ļoti patika. Un tur ir tā lieta – ja tev kaut kas patīk un tu esi gatavs strādāt, vari iemācīties zīmēt, gleznot, veidot. Ja ir mīlestība pret to, ko dari, tad enerģija nebeidzas mēģinot un darot. Tas, ka sanāk tā, ka patīk pašam un arī citiem, protams, netiek sasniegts ne vienā dienā, ne mēnesī un pat ne gadā. Savas prasmes ir jāizkopj un jāsaglabā patika pret to, ko dari. Es neticu, ka cilvēkam, kas cenšas zīmēt no sirds, vispār nekas nesanāk. Jā, ir jāmācās zīmēt arvien labāk un labāk, bet jāprot arī uzklausīt kritiku. Ir labi, ja māksliniekam ir arī kāda izglītība šajā jomā, jo tas ieliek pamatus tālākam ceļam.
ILZE MINCE. Foto no I. Minces personīgā arhīva