Pārbūve uzņem apgriezienus, jo iecerētais ir jāpaveic, bet tajā pašā laikā teātra Apaļo zāli var izmantot spēlēšanai, un kolektīvs to arī dara. Skatītājus teātris gaida un arī sagaida. Pēc 1. marta, kad mazināti pandēmijas laikā ieviestie ierobežojumi, skatītāji soli pa solim teātrī atgriežas un piepilda skatītāju zāles. Valmierā un arī viesizrāžu laikā.
«Zāles drīkst būt pilnas, un tagad tās jādabū pilnas, jo pa šo garo pandēmijas laiku cilvēku paradumi ir mainījušies. Valmierā mums klājas labi un arī viesizrādēs, kur zāles ietilpība ir ap simtu. Martā, aprīlī un arī maijā spēlējam un spēlēsim arī Rīgā, Dailes teātrī. Tur vajadzīga lielāka reklāma, lai uzrunātu, lai cilvēki justu, ka esam klātesoši. Jau zinām, ka aprīlī, maijā Dailē spēlēsim arī Mazajā zālē,» stāstīja Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena, piebilstot, ka Valmieras teātra izrādes ir skatāmas arī Madonā, Gulbenē, Cēsīs un citviet Latvijā. Tāpat Mārtiņa Meiera monoizrāde «Visas labās lietas» ir skatītāju pieprasīta pat mazpilsētās, piemēram, Mazsalacā un Strenčos.
TRĀPĪTS DESMITNIEKĀ ar iestudējumu jauniešiem «Mēs, roks, sekss un PSRS». Stāsts par uzceltajiem mūriem starp cilvēkiem un ierobežoto informācijas telpu. 1985. gads tepat Latvijā. Matīsa Markovska foto