Bibliotēkā nu jau nostabilizējusies tradīcija aicināt valmieriešus uz izzinošiem pasākumiem, un interese izrādījās pat negaidīti liela. Gandrīz katrs atnākušais vai nu ieinteresējies par savām saknēm, vai arī jau sācis veidot savu dzimtkoku, daži tai lauciņā visai pieredzējuši. Šo saietu aizgādne bibliotekāre Agita Lapsa teic: divās nedēļās, kopš it kā dzīvoju ar šo ideju, pārliecinājos, cik šī tēma ir aktuāla, varētu arī katrs stāstīt par savu dzimtu, bet te būs Rasmas Noriņas praktiskā pieredze.
Rasma iepriekš strādājusi Pāles muzejā, kur sākusies viņas aizraušanās ar seno Vidzemes lībiešu dzimtu pētniecību. Tā, protams, turpinās, un šajā procesā uzkrāts tik daudz, ka Rasmas kundze var dalīties ar citiem un to dara ar prieku. Viņa sirsnīgi saka: man ir niķis no laba prāta palīdzēt, ja jums tas būs vajadzīgs!
«Atcerieties, ka pats galvenais ir — sākt. Saprašana, kā to darīt, nāks ar laiku, un pieredzi var uzkrāt tikai strādājot,» Rasma iesaka. «Sākot pētīt un vākt materiālus dzimtas kokam, vispirms jātiek skaidrībā, ko mēs gribam aptvert: mātes vai tēva dzimtas koku, visus pēctečus pēc asinsradniecības vai tikai uzvārda pārmantotājus.» Viņa izvēlējusies asinsradniecības motīvu, piemēram, Pēču dzimtā izzināti ļaudis, kas mantojuši lībiešu gēnus. Pašlaik muzeja krājumā ir ap divdesmit dzimtkoku!
INTERESANTI! Kā pētīt, kā audzēt dzimtkoku? No kreisās — Rasma Noriņa. Ārijas Romanovskas foto