Dievs, mums piedzimstot, katram iedod kādu braucamo. Tādu mazu bezceļu džipiņu. Un tas pamazām sāk pārklāties ar dubļiem. Tu nāc uz teātri kā uz autošovu, paskatīties uz spožiem, nopulētiem sporta vāģiem. Nu, dažos gadījumos, labi, uz rallija veterāniem, putekļu pārklātiem bezceļniekiem, lai iedomātos, kā būtu tev pašam nobraukt no Parīzes līdz Dakārai. Taču ir viena lieta, ko tu negribi redzēt. Tu nevēlies redzēt lielā spogulī, kā tavs mazais rozā džipiņs ir pārvērties neglītā, aprūsējošā un nenormāli netīrā šrota monstrā ar nolauztiem spoguļiem un aizlauztu bamperi. Un tie stikli ir tik netīri, ka neviens nemaz nav redzējis, kas tur īsti sēž iekšā. Un tu neesi pa īstam redzējis, kas ir tur ārā…
Tad atnāk viņi. Valmieras Dubļu Teātris. Un liek tev skatīties Tavas, jā, jā, tieši Tavas dzīves atspoguļojumu. Klātu ar netīrumiem. Rūsu. Galīgi nepareizu un sabojātu. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Un, ja tu tagad apgalvo, ka tava dzīve, tavs mazais džipiņš, ir sauss un pareizs un nekādu netīrumu nav, tas arī ir tieši tas, par ko es runāju.
Izrāde tev ieliek sērkociņus acīs un pielīmē galvu ar līmlenti pie krēsla, un tu esi spiests skatīties uz… sevi.
SKATS NO IZRĀDES. Inga Apine un Imants Strads. Matīsa Markovska foto