
Ceļš līdz teātrim
Pateicoties mammai, tas viss notika. Visi pārējie — tēvs, vecmāmiņa, radi — bija pret. «Tā jau nav profesija, ar to naudu nenopelnīsi…» diezgan klasisks tas stāsts. Mamma bija vienīgā, kas mani atbalstīja. Teātris arī viņai ir mīļa nodarbe. Mācījos mazā skolā Ogres rajonā, kur mana mamma vadīja teātra pulciņu. Bija tādi skolu teātra festivāli, kas Ogrē notika reizi gadā. Man kā mazam bērnam tajā piedalīties bija milzīgs piedzīvojums. Viss rajons sabrauca, gulēja skolās un Kultūras namā rādīja izrādes. Tas viss bija tik interesanti un aizraujoši, ka teātris mani sāka interesēt ļoti agrā vecumā. Sākumā man bija doma stāties aktieros, bet tad, kad pieaugu, tā stāsta izstāstīšana mani sāka interesēt vairāk. Pats radīšanas process, caur kuru ar savu redzējumu vari runāt ar sabiedrību.
Studijas
Pēc pamatskolas aizgāju uz Rīgu. Iestājos Franču licejā. Ļoti saistīja franču valoda. Kad pabeidzu vidusskolu, vispirms stājos Latvijas Kultūras akadēmijā — kinorežisoros, jo teātra režisorus tajā gadā neuzņēma. Tur es netiku, tāpēc pamācījos kultūras menedžmentu Baltijas Krievu institūtā. Tas bija ļoti interesants manas dzīves posms — krievu valodu nezināju, lekcijas notika abās valodās. Tomēr teātris nekur nebija pazudis, organizējām teātra grupu, taisījām izrādes. Pēc tam iestājos Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadītajā apvienotajā režisoru un aktieru kursā. Studijas bija ļoti grūtas, bet vērtīgas. Mācījāmies no pirmdienas līdz sestdienai. Tāda pamatīga skola.
VIESTURS ROZIŅŠ: «… viņa ceļojumu var traktēt kā ceļu uz sevi.» Gata Priednieka-Melnača foto