Vai atceries, kad pirmo reizi saskāries ar kostīmu teātrim?
Teikšu godīgi, saistībā ar teātri neatceros. Es atceros, kā vispār sāku. Pēc 9. klases domāju, kur stāties — Rozentāļos vai Lietišķajos (Rīgas dizaina un mākslas vidusskola). Lietišķajos gribēju modi vai metālu… rotas taisīt, bet tiku uzņemta arī Rozentāļos. (Smaida) Viņi mani negribēja laist prom, teica: «No mums neiet prom uz lietišķajiem, jūs vispār saprotat, uz kurieni jūs ejat?» Es aizgāju. Es tur, lietišķajos, vienkārši ļoti brīvi jutos. Tā sāku mācīties to mīļo modi, turpināju Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļā, bet pašlaik cenšos pabeigt maģistrantūrā scenogrāfus. Lietuvā, piemēram, ir atsevišķa izglītības nodaļa — kostīmu mākslinieks teātrī, bet Latvijā nav. Tāpēc es pati mēģinu sev salikt izglītību tā, lai par ieguvumu kļūtu abi — gan kostīmi, gan scenogrāfija. Un, jā, visu laiku pakausī sēdēja kostīmi teātrim. Man arī daudzi pasniedzēji teica, ka man uz teātri jāiet. Abas manas omītes bija rokdarbnieces. Bērnībā viņas mācīja mani izšūt, tamborēt. Viena no manām omītēm bija beigusi tolaik slaveno Kaucmindes mājturības skolu.
Pirmā teātra izrāde.
Pati pirmā izrāde, kurai taisīju kostīmus, bija tepat Valmierā — Mārtiņa Eihes «Romeo un Džuljeta». Man tas šķiet ļoti skaisti. Burvīgs sākums un turpinājums, jo iznāk, ka tieši Valmierā esmu strādājusi visvairāk. Ārpus teātra gan neko daudz neredzu, viss laiks paiet teātrī. Valmiera man ir teātris un Gauja.