
«Ja man pras, kāt’ i eesti poiss, es teikt — kamēr es i peigus, viš tik tomāt, ko vajag tarit. Nu, es tomāt un runāt par pavasar dziesm uz jumtkors. Kaut mans vana-vana-vana-…-vanaema1 nāk to Turcij’s puss, kā runāt, es pat i īst igauņmeitens. Ši mūspus nāc kopā ar sav saimniec — Annu Sofiju fon Šriku. Cilvēks melš, ka Annai uz plec vienmēr sētējs pērtiķīt’s — muļķips, tā bij man vana-vana-vana-…-vanaema Dora. Dor gan pijš viens traisks kaķs — kad Anna uz Tāgepers pils maz palkons (šī tur pils dzīvoj’š ar sav vīr Hugo Fertinant Bernart) vilk sav ūtenspīps, arī Dor dabūš pa tūmam un pat vēlāk stāstījš, ka pa vid pijs arī īsts opijdūms. Kundzs lilla kleit vēj plandījš, meln mats viļņojš, kā tāt ragan — ari Dors turējš līdz. Tik grūt pēcāk pijš kāpt pils garš torns, lai skatīt, vai zemnieks kārtīg strātāt. Un vēl grūtāk no rīts iet vāķēt saullēkts iekš torņs gals. Reiz tur iemājojuš palož — tad Dor likts tos gūst ņemt un sotīt.
«Saame tuttavaks, minu nimi on Ploom,» pauž kaķe, tiekoties ar latvju runču puišiem. (Iepazīsimies, mans vārds ir Plūme — igauņu val.)