«Mēs steigā cits citu neuzklausām,» saka Valmieras Mūzikas skolas direktore Inese Sudraba. Tāpat kā filmās, arī aiz šīs grāmatas vākiem paliek daudz notikumu, kas neietilpa tās lappusēs, saglabājot intrigu un lasītāja iztēles brīvību.
Grāmatas autore Agita Mačuka atcerējās: «Patiesībā mēs noskrējām divu gadu maratonu, izraudājāmies, izkašķējāmies, samīļojāmies. Gāja mums dažādi. Manuprāt, izdarītais darbs to īsto rezonansi iegūs pēc gadiem 20 vai 50, jo rakstot man bija sajūta, ka ļoti daudz pievēršam uzmanību un rakstām par to, ko sauc par zudušo Latviju. Mēs vairs neguļam siena kaudzēs un siena šķūņos. Mēs maz muzicējam mājās. Mēs maz mājās ballējamies, spēlējot vijoli vai akordeonu. Mūzikas gēns, kas ir mums katram, ir liela Dieva dāvana, arī man ir šāda dāvana no saviem vecākiem un no mana vectēva, kurš bija veterinārārsts.
PATEICĪBAS VĀRDU SKANĒJA DAUDZ. Inese Sudraba (no kreisās), asistējot Agitai Mačukai, pasniedz dāvanas grāmatas galvenajai redaktorei Dainai Sirmajai, ieturot drošu distanci. E. Kristiņas foto