«Man viss patika! Man ļoti patika Annele! Bija tik interesanti,» tā, noskatoties Jāņa Znotiņa veidoto iestudējumu, sacīja Valmieras Pārgaujas sākumskolas 1. klases meitenes. Bērni sprieda, ka arī viņi, gluži tāpat kā Annele, labprāt iet garās pastaigās un brīvdienās kopā ar mammu papēta Gaujmalu, bet ar tēti šad un tad aizbrauc makšķerēt.
Bērni bija pamanījuši Anneles lielās acis, kādas tās plešas, izzinot pasauli, viņi izrādes laikā bija priecājušies līdzi mazās meitenes priekiem un bēdājušies, kad Annelei sāpējis. Bērni bija centušies uz skatuves dēļiem ieraudzīt Anneles acīm skatīto strautu, kalnu un debesis, izbrist mežu un dzirdēt putnu balsis.
«Nu ja, mēs jau pārstājam brīnīties, tāpēc, ka izaugam,» sacīja Anneles lomas atveidotāja Inese Pudža un priecājās, ka pašas bērnība pagājusi mazpilsētā, kur teju blakus bijis arī mežs un ezers. Tas ir pienesums cilvēka dzīvei un vieglāk Anneli just, izrādi spēlējot.
TĀLUMĀ ir tālais kalns un vēl kaut kur tā jūra, kas aiz trejdeviņiem kalniem, — Annele brīnās, un iekšējā balss viņai palīdz. Attēlā visa izrādes komanda — Inese Pudža, Aigars Apinis, Rihards Jakovels, Ingus Kniploks un Kārlis Arnolds Avots. Gata Priednieka-Melnača foto