
Bet kāds tad skolēna dokuments ir izskatījies kādreiz? Apskatot manā kolekcijā esošos ļoti dažādos skolēna apliecību oriģinālus, kuri datēti ar 1926. — 1942. gadu, kā arī pārskatot mūsdienu skolēnu apliecību formas un veidus, var secināt, ka Latvijā dažādos vēstures periodos nav bijušas ar normatīvo aktu strikti noteiktas skolēnu apliecības formas un saturs, kas apliecībā būtu jāatspoguļo. Apskatot oriģinālus, var secināt — katra izglītības iestāde ir izgatavojusi savai mācību iestādei raksturīgu skolēna apliecību.
Interesanti, ka skolēnu apliecības ar parakstu apliecinājuši cilvēki tādos mums šodien nedzirdētos amatos kā skolas priekšnieks, mācību iestādes priekšnieks, skolas pārzinis, darbvedis, klases pārzinis, kas ļauj secināt, ka laikā no 1926. līdz 1942. gadam izglītības sistēmā nav bijis vienota profesiju klasifikatora.
Zīmīgs aspekts, ka Latvijas pirmās brīvvalsts laikā mācību iestādēs ar mazākumtautību valodu apliecības tika aizpildītas tikai latviešu valodā.
Interesanti, ka skolēnu apliecību izdevēji bijuši dažādi un atšķirīgi pēc darbības funkcijām. To vidū tādi kā mums jau zināmie «Valters un Rapa» un «Jānis Roze», kā arī mazāk zināmi: «Latvijas vērtspapīru spiestuve», A. Vasermaņa spiestuve, «Dzintars» un Izglītības ministrijas Mācību līdzekļu nodaļa. Arī politisko iekārtu maiņa absolūti nav ietekmējusi ne skolēna apliecības formu, ne saturu, un tā ir vairākkārt pagarināta, pastāvot jau citai politiskajai iekārtai.