Ne jau velti saka, ka pati dzīve mums dod ne tikai labu pieredzi, bet arī mūs sabojā. Tāpēc jau tiekam mudināti: nepazaudējiet sevī bērnu! Kaut ar sirds stūrīti, kaut acs kaktiņu centieties uz pasauli paraudzīties bērna acīm! Par ko mēs viņus visvairāk apskaužam? Par spēju priecāties: par slieku peļķē, par to, ka saulīte aiz loga, ka plastilīna zaķim var iezīmēt platas acis un pāris zobus, ka dziesma, pasaka, teātra iestudējums viņos uzvirmo kā vesela pasaule. Kā jaunatklājums.
Bērns pasauli atklāj pats, viņam to palīdz ieraudzīt vecāki un, ko tur liegties, skolotāji. Pirmos, kurus mīļi sauc vārdos, viņi satiek bērnudārzos. Kad paklausos riņķī un apkārt, daudzos bērnudārzos notiek pat tradicionāli pasākumi, kas ik gadu pārsteidz bērnus, viņu vecākus un pašu kolektīvu. Zinu, ka Mūrmuižas «Pasaciņā» ļoti kopj latviešu tradīcijas: bērni dzied, dejo, spēlē un maskojas visos latviešu godos. Valmieras «Ezītī» un «Ābelītē» pirms Māmiņdienas, ko atzīmējam maijā, kopā tiek saukti vecvecāki: omes un opji steidz uz groziņu pēcpusdienu, skatās, ko mazbērni samācījušies, piedalās kopīgās spēlēs un rotaļās. Taču arī sauciens nav rakstīts uz piezīmju dēļa grupiņā vai vecāku e-pastā. Bērni zīmē ielūgumus, vecāki aiznes aploksni ar marku un uzrakstītu omes adresi, audzītes ved mazos līdz pasta kastei, stiepj augšup, lai katrs sīkaļa tajā var iemet aploksni paša lutinātājam. Un to visu auklīte fotografē, lai katra ģimene tad fotostāstā ierauga, kā pārsteigums tapis. Aizkustinoši, izjūtot to, ka laime tik tiešām slēpjas sīkumos. Laimīgs bērns aug tur, kur viņu mīl.
IEMĪĻOTĀS AUDZINĀTĀJAS un bieži satiktos speciālistus uz skatuves mazie ierauga pavisam citādus. Tad Guna (no kreisās) rukšķ, Māra pārtop par ēzeli, Dana un Līga klukst, sveicinot Elitu, kura, būdama gailis, saka: ki–ke-ri-gu, tad Santa saka mū, Inita ņau, bet Sarmīte lec gluži kā zaķis, un mūzikas skolotāja Līga, kura palikusi bildē aiz kadra, visu šo saimi tur draudzīgi kopā. Jāņa Līgata foto