Izdarīt izvēli viņai palīdzēja pašanalīze. «Īsti nesapratu, ko vēlos darīt. Zināju, ka esmu mazliet mākslinieciskas dabas cilvēks. Vienmēr bija paticis zīmēt un veidot. Es pie savas profesijas nonācu mēģinot, domājot loģiski, ko es varētu darīt. Viens no faktoriem, kāpēc izvēlējos higiēnista profesiju, bija tas, ka es ļoti vēlējos palikt Valmierā. Pārdomāju, kādas man ir iespējas, lai varētu strādāt labi atalgotu darbu. Tā es nonācu pie zobu higiēnista profesijas. Domāju arī par to, ka esmu komunikabla, ka man patīk kontaktēties ar cilvēkiem un ka man tas ir vajadzīgs, tomēr neesmu skatuves cilvēks. To īpaši sapratu, kad mācījos par zobu tehniķi, kur ikdienas darbs bija laboratorijā kopā ar saviem kolēģiem. Jutu, ka man pietrūkst kontakta ar cilvēkiem, kuri nāktu pie manis,» stāsta Baiba, kas savā profesijā strādā jau gadu. Tāpat mammas stāsti iedrošinājuši, jo bērnībā viņu zobārsts nav baidījis. Kamēr pārējie bērni raudājuši, koridorā sēžot rindā, tikmēr Baiba bijusi priecīga, jo vienmēr pēc vizītes saņēmusi košļenes.
BAIBA ŠULCE nebija to bērnu vidū, kas, gaidot rindā pie zobārsta, raudāja, bet gan devās uz vizīti ar smaidu. Atmiņas iedrošinājušas izvēlēties zobu higiēnistes profesiju. Jāņa Līgata foto