Starp koka kluču apzāģētājiem, apcirtējiem un ar asu kaltu grebējiem ieraugu arī pērnās sezonas Vīru lietu ciemiņu Gunti Priedīti no Smiltenes, kurš šoreiz darina nopietna izmēra vardi – karalieni, ik pa brīdim aci uzmetot turpat blakus noliktam paraugam krietni vien mazākos gabarītos. Manu uzmanību šoreiz piesaista cits meistars, kurš patiešām filigrāni strādā ar nelielu motorzāģi, no stāvus nolikta bluķa veidojot kaut ko vijīgu… Viņš no visiem ar savu darāmo jau ticis vistālāk, tāpēc kādu brīdi var atvēlēt sarunai ar žurnālistu. Esiet pazīstami, AIVARS MAGONE izrādās gandrīz vai vietējais — valcēnietis, kurš tagad ikdienā strādā Strenču pamatskolā. Bet — visu pēc kārtas!
Kas ir šis meistardarbs, ko jūs tik filigrāni ar mazo štiliņu taisāt?
Uguns. Figūra domāta gan kā apskates objekts, gan arī lai uz tās parkā varētu pat apsēsties.
Cik ilgi jau ar šādām lietām darbojaties?
Oi, būs jau ļoti ilgi. No 1970. gada, kad Rīgā beidzu Lietišķās mākslas vidusskolu.
Un cik gadu pašam?
Nu, arī ap to ciparu…
Tad jau pa šo laiku viss kas taisīts… Šis uguns jau sanāk tik gludām virsmām kā ar smilšpapīru noslīpēts!
Te jau ar zāģi visādā veidā pastrādāts, tagad būs jāsāk slīpēt kantītes.
Kas ir bijis lielākais jūsu mūžā, ko nācies no viena koka bluķa dabūt gatavu?
Tas bija ozols 1,2 metru diametrā un 2,8 metru augstumā. Tur bija trīs tautas deju pāri ap šo ozolu.
Cik ātri tikāt galā?
Oi, kādi divi trīs mēneši pagāja! Jā, tad vēl man ir tāds liels lācis, kurš tup uz koka. Tur vēl arī lāču mazuļi, divi lācēni, un viņiem pa vidu mana mazmeita.
Gandrīz vai Šiškina gleznas motīvs…
Nu, mazmeitu vēl tur pieliku klāt. Viņai tie lāči briesmīgi patīk.
Kā savā mūžā esat maizīti pelnījis ikdienā?
Skolā.
KARALIENE – VARDE VĒL TIKAI TOP. Mans labs paziņa un pagājušā gada Vīru lietu personāžs smiltenietis Guntis Priedīte aizņemts darbā. Priekšplānā — topošās figūras uz plaukta liekama pusmāsa.