Kā viss sākās?
Ļoti sen! Ap 80. gadu vidu. Jaunākajai meitai, kad viņai bija divi trīs gadi, ļoti patika zirgi. Saprotams, viņas priekam pirkām tādas rotaļlietas un pat dzīvu ēzelīti. Tas notika tā vienkārši, garāmbraucot, — dzīvnieka saimnieks saka: nezinot, ko ar to darīt, ne gaļas kombinātam der, ne citādi… Ātri sarunājām, ka nopirksim, un cienījamus gadus sasniegušais dzīvnieks, kas nezin kādu iemeslu dēļ tolaik bija atvests no Turkmēnijas, pie mums nodzīvoja vēl astoņus gadus. Mazā ar viņu gan jāja, gan brauca viņa vilktās kamanās, divričos. Lieli draugi bija, visur, kur meitiņa gāja, ēzelītis nopakaļ. Un kaut kā nemanot mājās saradās zirgu figūriņas, gandrīz ap pussimta sakrājās. Kad mazā sāka iet mūzikas skolā, tās sakārtojām uz klavierēm, kas viņai patika, un arī mēs, lielie, skatāmies — skaisti tā, visas kopā izskatās. Tad vēl ne prātā nebija par kolekciju. Un tad — spruka vaļā!
VIKTORA LITAUNIEKA zirgu kolekcijā draudzējas raksturā un stāstos atšķirīgi brašuļi no daudzām valstīm. Foto no personiskā albuma