
Kā tu nonāci līdz šādiem nopietniem dīzeļu remontiem, vispār līdz automašīnām ar dīzeļdzinējiem? Vai tam bija kāds sakars arī ar motoru sportu?
Bija gan. Savulaik pats strādāju Ripo autocentrā. Sanāca, ka vajadzēja iet atvaļinājumā, un es īsti nezināju, ko pa to laiku sadarīt… Aizbraucu vienam puisim līdzi uz Holandi, bet atceļā iebraucām Vācijā pie kāda drauga, kuram piederēja šrots. Viņš arī ir bagists, trīs reizes bijis trešais Eiropas čempionātos, tas gan jau pasen — kādā 1998. gadā. Iekrāmējām kuzovā kādus dīzeļu motorus, pats nemaz īsti nezināju, kāpēc… Ap to laiku arī Latvijā sākās dīzeļu ēra. Protams, bija jau arī līdz tam pie mums automašīnas ar dīzeļdzinējiem, taču īsti nebija, kur šos motorus remontēt. Tad nu bija tā, ka man vienam draugam bija saplīsis auto, otram arī tāda pati ķibele. Sanāca, ka viņiem iepriekš bijušos benzīna motorus vienkārši iemetām krūmos un iecēlām iekšā no Holandes pārvestos dīzeļus, lai brauc!
Kāda tev pašam tehniskā izglītība?
Vidējā speciālā. Esmu atslēdznieks – virpotājs, absolvējis Cēsu 4. arodvidusskolu. Pats esmu pie motoriem jau no piecu gadu vecuma. Tētis bija iekšā motosportā, braukāju viņam līdzi uz mačiem, skatījos, kā motorus jauc un liek kopā. Tas viss jau nosēžas! Protams, tikai tam, kurš to pats grib. Kad gāju vidusskolā, katru dienu lēcu pār sētu un skatījos, ko tētis darbā dara. Tad viņš man taisīja sacensībām mopēdu, es skatījos visam līdzi. Tā interese uz tehniku man bijusi vienmēr, un es no tās nekādi vaļā netieku!
AR NOPIETNĀM IEKĀRTĀM. Ervins Grencis pie Bosch dīzeļu diagnostikas iekārtas.