VAI MAN ATĻAUJU PAPRASĪJI? Vitolds ir pikts par nelūgto fotogrāfu — nav nekādas vajadzības, lai viņa firmas noslēpumi pēc tam tiktu tiražēti pie konkurentiem tepat Latvijā vai, kas vēl trakāk, strādīgajā Ķīnā… Gunta Vīksnas foto
Bet mūsu saruna viņnedēļ Cesvaines novada svētku tirdziņā sākas pavisam augstos toņos. Jo VITOLDS ĀRMANIS, koka lietu smalkamatnieks no Rundāles, aizrāda, ka pirms fotografēšanas neesmu pavaicājis viņam atļauju. Sākumā brīnos, bilstu, ka pieaudzis vīrs man ko tādu līdzīgā vietā saka pirmoreiz, taču, uzzinājis meistara argumentus, piekrītu viņa viedoklim un esmu gatavs to ņemt vērā. Protams, citureiz un pie kāda cita unikālu darbu meistara, jo ar sākotnēji pikto vīru pēc pārdesmit minūtēm kādu stundas ceturksni tā pamatīgi izpļāpājamies īstā Vīru lietu gaisotnē.
Kāpēc tik tāls ceļš no Rundāles līdz Cesvainei jābrauc? Rundālē taču ārzemnieki ap pili spieto un gan jau katru glītu koka lietiņu gluži vai no rokām ārā rauj…
Īstenībā ir tā, ka ārzemnieku laikam mēs vairs ne ar ko pārsteigt nevaram. Un arī mūsu pašu cilvēkus nevaram pārsteigt. Es uz Cesvaini braucu, kopš te novada svētki parkā notiek.
Kas šeit pievelk?
Tā kā mana sieva ir cesvainiete, tad apvienojam kapu svētku apmeklējumu ar tirdziņu.
Cik ilgi jau šādas glītas koka lietas tiek gatavotas?
Konkrēti ar šīm nodarbojos 15 gadus.
Kāda izglītība apakšā šādām prasmēm?
Esmu mēbeļu galdnieks – restaurators.
Ohoho! Tad jau šis nav tas gadījums, kad diplomēts pavārs taisa koka guļbūvē laulības gultu…
Nē, es neesmu mainījis savu orientāciju (smejas)!
Šos varētu saukt par sirdsdarbiņiem, bet mēbeles taču arī joprojām tiek restaurētas?
Nē. Jau kādus sešus gadus to vairs nedaru.