— Saimniekam Andim suņi bijuši jau no 18 gadu vecuma. Kad iepazināmies, viņam bija jau otra Latvijas dzinējsuņa šķirnes kucīte — Ciedra. Diemžēl viņa medībās tika sašauta un neizdzīvoja. Tā bija liela sāpe. Pirmajā brīdī teicu, lai vīrs pat neieminas par suni, ka nemūžam citu neņemšu, jo zaudējumu bija ļoti smagi pārdzīvot. Sevišķi tāpēc, ka suns bija spēka gados un ļoti laba medniece.
Bet pienāca Ziemassvētki, un jau sākām meklēt jaunu sunīti — lielās sēras ar laiku paiet un sākas realitāte, ka neviens mūs mājās negaida. Gribējām atkal Latvijas dzinējsuni, taču audzētavās mums kucēnu solīja tikai uz vasaru. Sapratām, ka pusgadu dzīvot bez suņa nespēsim.
Iepriekš bildēs bijām redzējuši Bavārijas asinssuni un toreiz nospriedām, ka arī tādu varētu ņemt. Izmeklējos internetā un atradu bavārieti Baltkrievijā, kur bija novembra metiena kucēni. Sazvanīju audzētavu, izstāstīju savu bēdu, bet viņi teica, ka kucēnus jauniem saimniekiem atdodot tikai no četriem mēnešiem, pirms tam suņus apmācot un izejot visas nepieciešamās potes. Teicu, ka tik ilgi nevaram gaidīt, un audzētāji bija saprotoši. Janvāra beigās jau braucām savam bavārietim pakaļ.
Mazajai Lakijai tolaik nebija pat divi mēneši. Tāds kunkulītis, es pat apraudājos. Tie, kam suņa nav, to nesaprot, kā ir, kad suns ir mājās. Man cilvēki ir teikuši, ko es varot ņemties, bet es tik ļoti pārdzīvoju, kad iepriekšējā sunīte aizgāja. Viņa taču bija mūsu ģimenes loceklis. Kopš pirmās kucītes pagājuši daudzi gadi, bet vīram, par viņu runājot, vienmēr asaras acīs. Sunīte jau bija ļoti veca, viņai bija audzējs, bet, tiklīdz Andis sāka kustināt medību drēbes, tūlīt sarosījās un līdz pēdējam brīdim gāja uz mežu līdzi.
Visi suņi jums bija un ir kucītes. Kāpēc?
Andis uzskata, ka kuces ir labākas mednieces, mīlīgākas. Laikam tā ir. Mednieku kolektīvā ir arī suņu puikas, bet meitenes tomēr ir paklausīgākas. Saimnieks vienmēr teicis — puikas ne.
Vīram pirmais sunītis uzradās, kad viņš pats sāka iet medībās?
Jā, jo mednieks ir mednieks, bet mednieks ar suni ir pilnīgi citāda lieta. Pati esmu pāris reizes gājusi par dzinēju. Kad tu ej pa mežu un suņi rej, tas ir kas īpašs. Jā, Andis ir riktīgs suņinieks. Starp citu, pats Suņa gadā dzimis. Lai kur mēs ietu, ar visiem suņiem, arī īpaši nikniem, Andis vienmēr atradis kopīgu valodu.
Jā, iepriekš bija laiks, kad vīram bija pat divi suņi — arī bladhaunds, kuram ir visizcilākā oža, bet ar šo šķirni bija slikta pieredze. Šos suņus zog — šķirnes suņu bizness diemžēl ir netīrs. Otra lieta, ka bladhaundi ir nepaklausīgi.
PĒC VEIKSMĪGA STARTA izstādē. Neviltots prieks gan saimniekiem, gan Lakijai. Foto no personiskā albuma