Vienu brīdi, kad biju tevi tā vairāk iepazinis, uzskatīju tevi par vieglo automašīnu feinšmekeru. Nu, bija taču laiks, kad autiņus ik pēc brīža mainīji!
Jā, tāds laiks bija, taču savus astoņus vai desmit gadus tas man jau aiz muguras. Katra šī auto mainīšana, protams, daudz ko mainīja… Pārdodot veco un vietā ņemot kaut ko jaunāku, kaut kas arī izdevās, bija veiksmīgāki gadi, kad izdevās kaut ko iekrāt, tad varbūt arī kāda labāka kombinācija sanāca. Tagad to izdarīt ir ļoti, ļoti grūti. Esmu kļuvis ļoti konservatīvs, uzticīgs tam auto, ko esmu nopircis jaunu un ar kuru man vēl daudz jānobrauc (smejas)!
Kas tas ir par auto?
Jau desmit gadus braucu ar sesto Mazdu. Es to pilnīgi jaunu nopirku Vācijā.
Kāpēc pirki Vācijā?
Starpība cenā pilnīgai nullītei, pērkot to Vācijā un Latvijā… Nē, nesaukšu cenu, tikai pateikšu, ka cenu starpība par labu pirkumam Vācijā bija gandrīz 30%.
Kāda ir vācu dīlera attieksme pret pircēju? Tev droši vien ir iespēja salīdzināt…
Grūti pateikt. Tā kā neesmu pārāk liels skrējējs, man nebija svarīga izcila dinamika. Protams, ir labi, ka mašīnai ir stiprāks motors, taču Vācijā es pieskaņojos tikai divām krāsām — zils vai sarkans, paņēmu auto ar 1,8 litru benzīna dzinēju. Īstenībā nav ne vainas, Latvijas ceļiem pilnīgi pietiek. Nu, ja uzreiz jāapdzen uz šosejas divas lielās fūres, tad ir bišķiņ jāpadomā.
Cik šī 1,8 litru dvēselīte patērē?
Nedaudz vairāk kā 2,0 vai 2,3 litru benzīna dzinēji, ar kādiem Mazda 6 tika piedāvāta Latvijas tirgū. Tolaik varbūt tam tik lielu uzmanību nepievērsu. Jā, 2 litru dzinējs ir nedaudz ekonomiskāks, man pilsētā kādi 9 vai 9,5 litri benzīna uz simtu tomēr sanāca. Es nobraucu kādus 30 tūkstošus un sapratu, ka braukšanai uz darbu un atpakaļ tāda liešana sanāk par daudz…
KOPĀ JAU DESMITO SEZONU. Jānis Brengulis savas darba vietas pagalmā rāda Rūcamlapai savu uzticamo Vācijā pirkto japānieti — Mazda 6, ar kuru kopā nobraukti jau 150 tūkstoši kilometru.