Sak, ja nāksi pie manas bļodas, dabūsi ar ķepu pa degunu, ja līdīsi manā migā, būs vēl sliktāk, ja sēdēšu uz palodzes un tu mēģināsi mani dabūt no tās zemē, būs vēl trakāk. Bet laiks gāja, un runcis, kā saka, aizgāja uz citiem medību laukiem. Rufo palika viens, un droši vien pat iedomājās, ka kopā ar runci bija jautrāk. Kad saimniekam Latvija dažādu iemeslu dēļ bija jāpamet, nācās izšķirties, ko darīt ar savu četrkājaino draudziņu. Sunīti ņemt līdzi nebija iespējas, un Rufīti tika nolemts vest pie tēva uz Valmieru. Tā labprātīgi – piespiedu kārtā franču buldodziņš nu dzīvo laukos.
«Pirmajās dienās Rufo mani galīgi neatzina, ne ēda, ne dzēra, neatbildēja ne uz kādiem uzaicinājumiem. Taču vēders acīmredzot prasīja savu, un pamazām viss nokārtojās. Tagad jau viss ir otrādi.
RUFO UN MĀRIS Valmierā pēc tikšanās «Liesmas» redakcijā. Ilzes Kalniņas foto