Podnieka amatu viņš skolās nav mācījies. Pie prasmes ticis, izejot garu veco skunstes ceļu, kurā vērojis, ko un kā dara pieredzējuši meistari, un tad mēģinājis, mēģinājis, vēlreiz mēģinājis, kamēr jau savējos amata noslēpumus izzinājis pats.
Sākums bijis pirms apmēram 27 gadiem, kad viesojies pie Valmierā tad jau pazīstamā keramiķa Gata Āboliņa. Tur nosēdies pie podnieka virpas pamēģināt un ar šo nodarbi burtiski saslimis, stingri apņēmies podnieka amatu apgūt. Vēl sagadījies, ka tieši, kad viņš izmācījies par pavāru, Duntē keramikas meistare Ingrīda Žagata meklējusi prasmīgu ēdiena gatavotāju un pieņēmusi viņu par podnieka mācekli. «Tur gatavoju ēst, auklēju bērnus, baroju lopus un brīvā laikā tiku pie trauku taisīšanas,» tā par skunstes ceļu teic Gatis, piebilstot, ka tagad skolās, kur māca keramiķu prasmes, burtiski viss tiekot ielikts rokās, parādīts, ka to taisa tā, bet šito šitā. Viņam neviens nav mācījis, pats guvis atziņas. Tā Duntē reiz satiktā keramikas prasmju skolotāja Anatola Zābeļa atziņu, ka nav jēgas taisīt keramikas kroplīšus, ar kādiem ir pilna pasaule, bet dabisku iztaisīt vairs māk vien retais, Gatis stingri pieņēmis par savējo. Tādēļ, katru apdedzināšanas cepli vaļā verot, viņš bez žēlastības sadauza arī daudz ko tādu, kas citiem šķiet apbrīnojams. Ja nu tiešām ir iznācis kas gluži negaidīts, tad arī tādu rekvizītu glabā vien pie sevis, bet pasaulē nelaiž.
KAD CEPLIS ATVĒRTS. Gatis vērtē, kas izdevies, kas sadauzāms. Ārijas Romanovskas foto