Šodien par medībām un ne tikai pliku šaušanu stāsta mednieks ar vismaz 40 gadu stāžu no saviem 68 mūža gadiem valmierietis VILNIS AVOTS.
Vai uz mežu tevi vispirms aizvilināja tieksme pēc dzīvnieku nogalināšanas, ko tur slēpt, arī gaļas, vai tomēr bija kāda cita motivācija?
Domāju, ka mežs man asinīs kopš bērnības. Mans tētis toreiz Ķoņu pusē bija mežinieks – mežstrādnieks. Līdz ar to es visu savu bērnību, ja tā var teikt, pavadīju mežā. Dzīvoju laukos, protams, tētis bija arī mednieks. Lai gan nebija aktīvs mednieks, taču mājās – kā jau tas pēc kara bija – bise bija vajadzīga, arī mednieka apliecību viņš dabūja. Un tad jau es arī gāju no mazām dienām tētim uz mežu līdzi, arī medībās – par dzinēju. Un tā man tas mežs iepatikās. Toreiz daudzi gāja medniekiem līdzi uz mežu strādāt. Vajadzēja slotiņas siet, bija eglītes jāstāda. Mēs vēl pērn abi ar kundzi izbraucām pa tām vietām, kur kādreiz stādījām eglītes, – kādi tur meži izauguši! Jā, tad jau medniekiem bija jāiestāda hektāri, bija zāle jāpļauj un jāliek zārdos buciņiem, jātīra zvēru barotavas… Ļoti daudz laika tika pavadīts darbos, tētim jau nebija tā laika, tad mēs paši, puiši, braucām un darījām. Galvenais, ka tas darbs patika un nenoriebās.
VIENA VIETA VIRS AĻŅA VĒL BRĪVA. Lūk, laikam jau pati kolorītākā Viļņa Avota medību trofeju sienas daļa, kur pašā centrā milzenis – ap tonnu svarā – alnis no tālās Magadanas. Virs šī ziemeļnieka masīvā torsa vēl brīva vieta, un to pilnīgi noteikti ieņems pērn Viļņa nomedītā, iespējams, zelta staltradža galvas rota. Tehnisku iemeslu dēļ šī trofeja “Ar bisi” šoreiz izpaliek…