Sanāk, ka jūs gan Ēvelē skolā gājusi, gan pēc tam tepat arī visu laiku skolā strādājusi…
Jā, trīs gadus – piekto, sesto un septīto klasi – te nomācījos. Un 1962. gadā sāku strādāt par skolotāju. Un tikai skolotāja esmu visu mūžu bijusi! Nostrādāju Ēveles skolā 56 gadus.
Ko jūs mācījāt?
Angļu valodu, rokdarbus un vadīju skolēnu deju kolektīvu. Jā, vēl arī matemātiku mācīju.
Četras jomas… Bet atskrienam atpakaļ uz šodienu! Vai bija pārsteigums, uzzinot, ka jābrauc pie Valsts prezidenta uz pieņemšanu?
Es tā nekad nebiju domājusi! Bet tad, kad to uzzināju, sāku domāt, ko tas nozīmē. Tik daudz gadu vienā vietā nostrādāt… Un ar panākumiem. Un es nemaz negribu lielīties. Folkloras kopa skolā man bija no 2005. gada. Katru gadu kāds no maniem skolēniem – stāstniekiem dodas uz Latvijas konkursu Rīgā, un 2009. gadā mans sasniegums bija tas, ka tieši manis izaudzinātais stāstnieks Elvis Poruks saņēma visaugstāko novērtējumu un stāstnieku Ķēniņa titulu! Viņš šodien ir sporta skolotājs savā – Ēveles skolā.
Vai pirms šī īpašā Rīgas brauciena arī tā mazliet sirsniņa trīc?
Es nezinu, kas man trīs (smaida)… Es vēl to nezinu.
Kāpēc tieši deja – tā jautāšu par jūsu lielo dzīves aicinājumu blakus skolas darbam.
Tad, kad sāku strādāt, man piedāvāja arī vadīt deju kolektīvu. Tā nu es 1962. gadā sāku skolā strādāt un tikai šogad 1. septembrī vairs uz skolu negāju… Kopš 1966. gada es strādāju vispirms ar jauniešiem, pēc tam ar vidējās paaudzes dejotājiem, par kādiem jau bija tapuši mani jaunieši, un no 1985. gada mēs jau esam kā senioru deju kopa, togad tādā statusā pirmoreiz piedalījāmies Deju svētkos.
33 gadi… Jau vesela Jēzus paaudze pa šo laiku izaugusi!
Jā. Mani seniori ir kolosāli cilvēki! Es varu pateikt – cepuri nost, ka viņi man neviens nečīkst, ka varbūt kādam kas sāp un ka varbūt kāds negrib… Visi ir kā štiki! Arī astoņdesmitgadnieki Ēvelē joprojām dejo! Un visus šos gadus mani dejotāji turas kopā.
Vai, sākot mācīt dejošanu, jums arī kādas priekšzināšanas bija?
Bija tas, ko iemācījos, kamēr klātienē studēju Liepājā pedagoģiskajā institūtā. Toreiz mēs, studentes, gājām gan uz deju kolektīvu, gan uz dziedāšanu – visur kur mēs gājām!
Kā tiekat galā ar cilvēkiem, kas jums apkārt? Gan skolā, gan deju kolektīvā…
Es neesmu cilvēks ar dūri uz galda, nē, tāda nekad neesmu bijusi. Es tikai ar labestību. Un esmu tālāk tikusi nekā jebkurš cits, bļaudams un kliegdams. Es tiešām uzskatu, ka tas ir galvenais: kā tu aizej, kā tu sevi pasniedz, kā tu aprunājies… Nevajag nolikt citus cilvēkus! Tagad, ja paskatās televizorā, dzirdu, ka kolhoza laiks bija elle un ka visu tur iznīcināja… Tā nav! Katrā laikā ir kaut kas labs un kaut kas ne tik labs. Nu, kāpēc uzreiz pieķerties pie tā sliktā? Nu, sāksim tā lēnām un tad varam aizbraukt līdz tam sliktākam, ko vajadzētu mainīt. Katram jau ir savas domas – vienam tāda, otra – tāda. Piemēram, es domāju, ka nav ko kliegt, vajag klusām nodomāt, vajag izdomāt un tad, ja tu kaut ko gribi darīt, tad aprunājies ar pārējiem! Un tad dariet visi kopā.
Šādu prātīgu atziņu bieži vien mums šajos laikos pietrūkst…
Viens kaut ko iedomājies, tad nu kliedz un bļauj. Nu, kur viņš aizskries, kur viņš tiks! Viens nekur neaizbrauks.
Kura, jūsuprāt, ir pati latviskākā latviešu tautas deja un kāpēc?
(Kādu brīdi domā.) Ja no tādām patriotiskām un no klasikas, tad varbūt Es mācēju danci vest. Šo deju nevar tā ķap ļap nodejot, tā liek kaut kā pacelties augšup… Vēl arī Gatves deja.
Ko novēlat pati sev, saviem dejotājiem un mums visiem pārējiem Latvijas simtgadē? Zinu, ka jums senioru deju kopā Ēvele ir tuvs sauklis – kam vēl nav simts, tas var… Simts Latvijai jau ir, ko tālāk?
Droši vien meita Anda labāk pateiktu, viņa taču ir literāte (smaida). Dejotājiem – būt uzticīgiem dejai, lai vieno labas domas, labi mērķi. Mums visiem – mīlēsim dzīvi, iesim ar labām domām un labiem darbiem! Jā, es mīlu savu Latviju, taču sāksim vispirms katrs ar sevi: kāds es esmu pats un kāda ir mana apkārtne? Kāda ir mana attieksme pret cilvēkiem, un kā es pats veicinu savas Latvijas attīstību? Kā es to veicinu, ko es varu dot Latvijai. Vispirms es pats.
IRIDA JUKĀME
«Liesmas» pielikums «Ziemeļvidzemes līkločos» ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.