
Kā pagāja tava Valmieras teātra 93. sezona?
Nāca visādi pārbaudījumi. Man pašam un manai nervu sistēmai. Sākot jau ar sezonas sākumu — I. Rogas M. Bulgakova «Meistaru un Margaritu», kur man bija jāspēlē sev neraksturīgs tipāžs — kaķis Begemots. Ar to kaķi gāja visādi, bet beigās tīri labi tiku ar viņu galā. Nākamā loma man bija R. Suhanova iestudētajā Raiņa «Vētras sējā». Šo izrādi es lieku savas šīs sezonas topa 1. vietā.
Kāpēc?
Pirmo reizi mūžā sajutu absolūtu atbrīvošanos — katarsi uz skatuves. Iemīlēju Raini. Joprojām turpinu ar viņu aizrauties.
Bet, protams, tev ir uzticēta galvenā — Tota — loma Raiņa «Spēlēju, dancoju»…
Turpinot par «Vētras sēju» … kā cilvēks – mākslinieks, ja varu sevi tā dēvēt, sajutu jēgu tajā, ko mēs darām un kāpēc mēs to darām. Tieši caur šo izrādi – kliedzienu pirmo reizi sajutu, ka nedomāju par skatītāju. Vairs nebija būtiski — uzrunā šī izrāde vai neuzrunā. Šis darbs man ir tik pašpietiekams. Jutos kā tāda pabeigta glezna. Pēc tam man bija loma pie jaunā režisora J. Znotiņa H. Gulbja «Medību pilī». Arī šī loma īsti neatbilda Kārlim. Pretēji klusajam, nosvērtajam domātajam Indulim, es dzīvē esmu lielais tarkšķētājs, tāpēc šī loma man atkal nāca kā pārbaudījums. Jebkurā gadījumā, kauns par padarīto man nav. Par pēdējo lomu V. Meikšāna «Razpļujeva sapņos» man pagaidām grūtāk ko teikt. Esam nospēlējuši tikai pāris izrādes.